Esmu dzimis kā
mana tēva otrājais dēls 1886. gada 19./31. jūlijā,
Jaunbrenguļos (pie Valmieras), manam tēvam piederējošā
dzimtsmuižā. Manu senču vārdi Vidzemē atrodami jau pirms
1550. g., lai gan Jāņa Briesmīgā uzbrukuma dēļ pārcēlās uz
Kurzemi, vēlāk uz Zviedriju, kur ieņēma augstas vietas kara
dienestā un diplomātiskās misijās. Jau ap 1650. g. dzimtas
pārstāvji atkal atgriezās Vidzemē. Mana māte bija dzimusi
šveiciete. Tur,
Brenguļos, Abulas un Gaujas malā izaugu. Jau kopš bērnības
gadiem es labprāt staigāju pa mežiem un purviem, vērojot
dabas dzīvi, sevišķi putnus. Pirmās stundas pamatpriekšmetos
man sniedza mājas skolotāji, bet 1901. g. es iestājos Rīgas
pilsētas gimnāzijā , kuras pilno kursu beidzu 1906. g. Dzīve
pilsētā man nepatika, es arī nebūt nebiju labākais
skolnieks. Skolas brīvlaikā baudīju dzīvi uz laukiem,
nodevos medīšanai, jāšanai, zivju dūkurēšanai un citiem
priekiem, ko tānis gados pilnā mērā varēja baudīt. Labprāt
apmeklēju pagasta saimniekus: sirmie vīri man daudz ko
varēja pastāstīt par manu vectēvu un pat par tā tēvu, par
laucinieku dzīvi vecajos laikos. Tomēr labākie draugi man
bija mežsargi, starp tiem pirmajā vietā mināms Daliņš,
pazīstamā soļotāja tēvs.
Kaimiņos dzīvoja Lizdēnu muižas īpašnieks barons Loudons
(Loudon) , ievērojamais ornitologs, Peterpils akadēmijas
loceklis. Es ar viņu sastapos Brenguļos un citur, viesībās
un medībās: viņš manī modināja dziļo interesi par putniem,
arī labprāt deva pamācību un aizrādījumus. Es bieži ciemoju
Lizdēnos, aplūkojot viņa bagātās kollekcijas, kas saturēja
apm. 12000 putnu ādiņu.
Pēc ģimnāzijas beigšanas iestājos Tērbates universitātes
fizikasmatematikas fakultātē. Mani galvenie profesori bija
zoologs Kennels un botaniks Kuzņecovs. 1908. g. sākumā
piedalījos barona Loudona sarīkotā ekspedīcijā uz Baku
guberņas Ļenkoranas apriņķi pēc tam no turienes pāri
Kaspijas jūrai uz Turkmenistanu un Bucharu . Pēc noliktiem
zooloģijas un botanikas pārbaudījumiem atstāju Tērbatu un
1909. g. vasarā nolēmu turpināt studijas Leipcigas
universitātē. 1910. gadā, vēl students būdams, piedalījos V.
starptautiskā ornitologu kongresā Berlīnē, kur man atklājās
šīs zinātnes plašais darba lauks, kā arī pirmo reizi bija
dota iespēja iepazīties ar izcilus reprezentantiem.
1913. g. 27. maijā nobeidzu studijas ar filozofijas
fakultātes doktora grādu (magna cum laude), bet paliku tur
vēl līdz rudenim, papildinot savas zināšanas jau bez
eksamenu spiediena... Leipcigas universitātē galvenos
priekšmetos ietilpa zooloģija ar salīdzināmo
anatomiju, kamēr blakus priekšmetos botanika (ar
fizioloģiju) un ģeoloģija (ar palaiontoloģiju). Leipcigā es
no paša sākuma iestājos Ornitoloģijas biedrībā, kurā šinīs
gados arī nolasīju vairākus referātus, kā arī ekskursēju ar
vietējās faunas labākiem pazinējiem. Tādā ceļā vēl kuplāki
paplašinājās interese, praktiskie piedzīvojumi...
Sen jau mani pievilka Kaukāza, kādēļ 1914. g. jūnijā
pieteicos tur novietotā 16. Tveras dragūnu pulkā lai
nokalpotu kā brīvprātīgais (вольноопределяющийся)
kara dienestu. Drīzi pēc tam iesākās pasaules karš. Acu
slimības dēļ tiku atvaļināts no pulka un gadu nodzīvoju
Brenguļos. Tad iestājos Krievijas Sarkanā Krusta dienestā,
proti 37. priekšējā transportā (37. передовой конный
транспорт Росс. о-ва Кр. креста), kas no sākuma darbojās
Baltkrievijā, bet vēlāk, apm. vienu gadu Rumānijā.
Transportā es biju priekšnieka palīgs, bet beidzamos mēnešos
pats pārzinu to, līdz viņa likvidēšanas Kišinevā kara
beigās. Pēc pāris tur pavadītiem mēnešiem es kā bēglis
pārbraucu dzimtenē, kur ierados 1918. g. aprīļa beigās un
apmetos uz dzīvi Jaunvaļes muižā, man no tēva nodomātā
mantojumā. 1918. g. decembrī iestājos Baltiešu zemessargu
formācijā (Baltische Landeswehr), vēlākā Latvijas armijas
13. Tukuma k. p.
1920. gada pavasarī pieteicos L. Universitātē un uz tās
pieprasījumu tiku kapraļa pakāpē atvaļināts no kara
dienesta. Par piedalīšanos atbrīvošanās cīņās man tika
piešķirta zīme. 15. aprīlī iestājos matem.dabaszin.
fakultātē kā zooloģijas kātedra asistents: mans pirmais
katedra vadītājs bija ichtiologs G. Šneiders (Guido
Schneider, miris 31.5.48.) un pēc tam E. Strands (Embrik
Strand, miris 3.11.47.). 1931. g. apprecēju L.U. med. fak.
studenti. Salaulāja mūs Trikatas baznīcā manā vecā lauku
draudzē, kurai pieder Jaunvāles pagasts, un kurajā mans tēvs
40 gadus bijis baznīcas priekšnieks. Mūsu fakultātē es
paliku līdz baltvāciešu tā sauktai repatriācijai 1939. g.
rudenī. 1. decembrī tiku atlaists no L.U., bet 5. dec. bija
jāatstāj dzimtene, daba, ar kuru biju saaudzis, iemīļotais
darbs... Tā bija manas dzīves visgrūtākā diena...
No 1941.1943. g. biju iesaukts (Sonderfuhrer) vācu
armijā, piekomandēts militarai mežsaimniecības pārvaldei
Baltkrievijā, kur es, starp citu, krievu valodā lasīju
lekcijas vietējā mežkopības skolā. Neraugoties uz to, ka man
nebija nemazākā kontakta ar okupācijas valdību, es laikā
līdz Vācijas sabrukumam biju 6 reizes Latvijā. Pēdējo reizi
biju tur 1944. g., šoreiz veselas sešās nedēļas! Varēju
apmeklēt kā Strenču tīreli, tā arī Gaujas krastus, Kaņjera
un Engures ezerus...
1941. gada Ziemassvētkos saņēmu Jelgavas Akādemijas
aicinājumu vadīt katēdru savos priekšmetos, kam ar dzīvu
prieku piekritu. Arī okupācijas vīri nepretojas. Manu
ierašanos Jelgavā gaidīja no mēneša uz mēnesi, bet
politiskās domstarpības dēļ starp Berlīnes un Rīgas man
nebija lemts tur ierasties. 1943. g. rudenī mani atvaļināja
no kara dienesta un galīgi ievietoja Polijā, kādā Gostininas
apr. lauksaimniecībā, kur mana ģimene jau dzīvoja visos šos
gadus. Tur es pārņēmu apriņķa dabas aizsardzības vadītāja
uzvedumus.
Frontes sabrukuma laikā, 1945. g. janvārī, es ģimeni vēl
paspēju aizsūtīt uz Rietumvāciju, bet pats kopā ar
simtiem, tūkstošiem netiku vairs ārā... Sekoja vairāk kā
četri gadi, ko pārcietu Polijā ne sevišķi jaukos
apstākļos. Tikai 1949. g. Jurģos ar Sarkanā krusta
palīdzību tiku pie savējiem Honerdingenā (Fallingbosteles
apr., Hannoverā). No tā laika dzīvoju šeit savu bēgļu dzīvi
šaurajās robežās. Kaut gan mana Polijā bojātā veselība
pamazām uzlabojas, kaut gan šeit ar katru gadu materiālais
stāvoklis pamazām uzlabojas, tomēr trūkst nodarbošanās savā
iemīļotā āroda, savu interešu un piedzīvojumu laukā. Esmu
izglābis 1/2 varbūt pat 2/3, savas bibliotēkas, manā rīcībā
bagāts materiāls par L-jas putnu faunu, pie tā apstrādāšanas
tomēr netieku: līdz šim nav klusa stūrīša, nav miera
piesēsties pie nopietnāka darba dzīves apstākļi pārāk
šauri. L.U.
nokalpotie gadi ir mani vislaimīgākie: tā bija īsti
personīgā dzīve. 1925. g. dibināju Latvijas Ornitoloģijas
Centrāli, kuras darbībai dzīvi sekoja ārzemju iestādes .
Varēju piedalīties visos toreizējos starptautiskos
ornitologu kongresos, varēju apceļot ārzemes, stāvēju domu
un publikāciju apmaiņā ar pazīstamākiem ornitologiem.
Leipcigas ornitoloģijas b-ba un Ungarijas ornitoloģijas
institūts mani ievēlēja par korespondējošo biedri. Galvenais
gandarījums ir tā sajūta, ka kollēgas mani cienīja. Ar
studentiem nodibinājās ciešs kontakts un tie bieži prasīja
padomu pat tīri privātās lietās. Piedzīvoju lielo prieku,
kad L.U. studentu b-ba Šalkone mani ievēlēja par
goda biedri, vēl tagad stāvu sakarā ar daudziem zaļas saimes
draugiem. Rīgā arī piedzima mūsu abas meitas: 1934. g.
Dagmāra, un 1938. g. Ira. Abas viņas nekā nezin no dzimtenes
cita pasaule... Ja, tanīs laimīgos gados neskaitītās
ekskursijās varēju iepazīties ar gandrīz visiem L-jas
apvidiem, papildināt zināšanas, vākt mežkopju un mednieku
novērojumus. Manas dienas grāmatas gajušas zudumā, izņemot
niecīgas atliekas. Biju vācu Dabaspētnieku b-bas
(Naturforscher Verein zu Riga, gegr. 1845), kā arī L-jas
Mednieku b-bu Savienības valdes loceklis, skaitījos kā viens
no Zooloģiskā dārza b-bas dibinātājiem un tās direkcijā.
Varēju palīdzēt studentiem, mežkopjiem, skolotājiem u.c.
padziļināt to interesi par dzīvo dabu, it sevišķi par putnu
dzīvi. Par manu darbu liecina grāmata Latvijas putni.
Vai lemts nodzīvot savu mūžu svešumā?! Tagad jau jūtu veco
kaulus, dzirde palikusi vāja... Pierodu pie daudz kā, ir
izredzes dabūt dzīvokli, tomēr: tā nav dzimtene.
S./m. J. Siliņam vēsturiskai piemiņai ar sirsnīgu
sveicienu.
N.Transehe |