Ievadlappuse

Ornitologam Nikolajam Tranzē – 120

Sākumlapa

Ruslans Matrozis

ruslans.matrozis@spi-group.com

Fotogrāfijas no Kārļa Vilka un Jāņa Siliņa ģimenes arhīviem, Māra Strazda arhīva un pārkopētas no publikācijām.

2006. gada 31. jūlijā apriēja 120 gadu kopš ornitologa Nikolaja Heinriha fon Tranzē (Nikolai Heinrich von Transehe, 1886–1969) dzimšanas. Tranzē bija viens no ievērojamākajiem pirmās neatkarīgās Latvijas Republikas ornitologiem. Viņa būtiskākais veikums bija Latvijas Ornitoloģijas centrāles (LOC) nodibināšana 1925. gadā un tās vadīšana līdz t.s. baltvācu repatriācijai 1939. gadā. Minētā organizācija darbojās līdz trešajai Latvijas okupācijai 1944. gada oktobrī. Šī bija pirmā putnu izpētei veidotā organizācija, kura piesaistīja un pulcēja galvenokārt latviešu tautības interesentus, kuriem bija tuvi savvaļas putni. Jāatzīmē, ka laika posmā no 1845. līdz 1939. gadam Rīgā darbojās arī vāciska Rīgas Dabas pētnieku biedrība (viena no piecām sekcijām bija zooloģijas), kurā varēja iestāties un darboties gandrīz tikai baltvācu izcelsmes pētnieki. Šajā sakarā gribētos uzsvērt, ka Tranzē bija viens no retajiem baltvācu pētniekiem, kurš sevi strikti nesaistīja ar kādu no tautības pētnieku grupām, bet darbojās gandrīz visās tā laika organizācijās, kuru darba lauks bija saistīts ar putniem.

Pirmsākumi (līdz 1919)

Nikolajs Tranzē piedzima Jaunbrenguļos (mūsdienās – Brenguļu pagasts Valmieras rajonā) 1886. gada 31. jūlijā. Viņš bija otrais dēls sava tēva Nikolaja (1842–1919) un viņa sievas Elīzes (dzimusi Veiss; 1861–?) ģimenē. Šai ģimenei piederēja vairākas muižas Vidzemē, kur Nikolajs pavadīja bērnību līdz 15 gadu vecumam. Jau skolnieka gados viņam parādījās interese par savvaļas putniem. Domājams, ka lielāko atbalstu savam vaļaspriekam viņš guva no sava kaimiņa, ievērojamā ornitologa, barona Haralda Loudona (Harald Georg Gidson Loudon, 1876–1959). Pirmās nozīmīgās “ornitoloģiskās kristības” Tranzē piedzīvoja 1908. gadā sākumā, piedaloties Loudona rīkotajā ekspedīcijā uz Azerbaidžānu un Turkmenistānu, kur tika veikti novērojumi par ziemojošajiem putniem un notika putnu kolekcionēšana un preparēšana (ādiņu izgatavošana). Nākamajā gadā Tranzē palīdzēja savam skolotājam putnu gredzenošanā. Iespējams, ka tieši draudzība ar Loudonu, kas bija desmit gadus vecāks, un viņa spēja ieinteresēt un saprotami izskaidrot notikumus dabā, arī noteica Tranzē dzīves ceļu un profesijas izvēli.

Daudzus gadus, laika posmā no 1909. līdz 1918. gadam, Tranzē pavadīja ārzemēs, mācoties Leipcigas universitātē un vēlāk – kara dienestā. 1910. gadā, būdams Leipcigas universitātes students, viņš piedalījās 5. Starptautiskajā Ornitoloģijas kongresā Berlīnē, kur iepazinās ar daudziem ievērojamiem tā laika ornitologiem, tajā skaitā ar rīdzinieku, Doma muzeja Dabaszinātnes nodaļas taksidermistu Ferdinandu Štollu (Ferdinand Erdmann Stoll, 1874–1966). Domājams, ka pēc Loudona iniciatīvas un tiešas līdzdalības Tranzē apmeklēja Krievijas Ķeizarisko Zooloģijas muzeju Pēterburgā un iepazinās ar miertiesnesi Sergeju Buturļinu (Сергей Бутурлин, 1872–1938), kas vairāk sevi apliecināja kā daudzpusīgs ornitologs. Diemžēl 1. pasaules kara darbības un tai sekojošo juku laikos Tranzē nozaudēja savas ornitoloģiskās dienasgrāmatas un sakrāto bibliotēku, tāpēc 34 gadu vecumā bija viss jāatsāk no jauna.

Darbs Latvijas Universitātē (1920–1939)

Tas bija visaktīvākais Tranzē darbības periods (Anonīms 1939). Kad karadarbība Latvijā bija pierimusi, 1920. gada 20. martā Tranzē tika pieņemts darbā par asistentu nesen nodibinātajā Latvijas Augstskolā (mūsdienās Latvijas Universitāte, turpmāk – LU), Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē. Pirmajos gados viņš vāca datus par gājputniem, rīkoja ornitoloģiskās ekskursijas, mudināja plašākas aprindas, īpaši studentus, pievērsties putnu pētniecībai. Ar Tranzē starpniecību 1922. gada 5. jūlijā Latvijas Augstskolas Zooloģijas kabinetam (mūsdienās LU Zooloģijas muzejs) tika nopirkta daļa no H. Loudona putnu ādiņu kolekcijas, kas sastāvēja galvenokārt no Latvijas faunas sugām, kopskaitā 161 sugas 444 eksemplāriem. Muzejam Tranzē veidoja putnu izbāzeņus gan no paša nošautiem putniem, gan arī apstrādājot Loudona kolekcijas putnu ādiņas, kopskaitā izgatavojot vairāk nekā 140 izbāzeņu (Piterāns, Pētersons 1989). Acīmredzot putnu izbāšana muzejam viņam bija arī papildu ienākuma avots. Latvijas Dabas muzeja kolekcijā atrodas tikai viens Tranzē izgatavotais izbāzenis – 1927. gada 7. septembrī Kaņiera ezerā iegūtais Morinela tārtiņš, kas ir vienīgais precīzi dokumentētais šīs sugas novērošanas gadījums Latvijā līdz pat 1993. gadam.

Tranzē labi pārzināja vācu, latviešu un krievu valodu. 1922. gada vasaras brīvlaikā, viņš papildināja savas zināšanas Vācijā (Svinemindē un Ebersvaldē). Tā pašā gada rudenī, viņš LU uzsāka lasīt lekcijas mammaloģijā un ornitoloģijā studentiem mežkopjiem. 1930. gadā viņu ievēlēja par privātdocentu, un viņš uzsāka lekciju kursu zooloģijas studentiem, mežkopjiem un lauksaimniekiem. Pēc astoņiem gadiem, 1938. gadā, viņu paaugstināja amatā par docentu un uzticēja lasīt zooloģijas un salīdzināmās anatomijas kursu medicīnas, veterinārijas un farmācijas studentiem. Strādājot par pasniedzēju, Tranzē sekmēja tā laika labāko zooloģijas speciālistu izglītošanu. Viņš bija labs pasniedzējs ar bagātu dzīves pieredzi. Putnu pētnieks un popularizētājs Kārlis Grigulis (1886–1972), kas noklausījās viņa lekcijas, vēlāk atcerējās, kā Tranzē lekciju laikā aizrautīgi stāstīja un pat atdarināja putnu dziesmas (Grigulis 1984).

1923. gada rudenī Tranzē vienu mēnesi pavadīja Helgolandes ornitoloģiskajā stacijā (Vogelwarte Helgoland, dib. 1909. g.) pie sava studiju biedra un pirmā šīs stacijas direktora Dr. Hugo Veigolda (Hugo Weigold, 1886–1973), lai iepazītu šīs salas putnu faunu un vērotu migrāciju. Tieši Veigolds bija tas, kas ieteica Tranzē organizēt putnu masveida gredzenošanu Latvijā. Lai īstenotu šo ieceri, Tranzē vērsās Kultūras fondā ar lūgumu piešķirt līdzekļus gredzenošanas uzsākšanai un saņēma

nepieciešamo finansējumu. 1925. gada pavasarī tika saņemti gredzeni ar uzrakstu “Ornithol. Centr. Riga” un uzsākta līdzdalībnieku piesaistīšana, lai varētu veikt plānveida putnu gredzenošanu, vākt datus par gājputnu fenoloģiju, veicināt un popularizēt putnu aizsardzību. Šis gads uzskatāms par Latvijas Ornitoloģijas centrāles (turpmāk – LOC) dibināšanas gadu. Nepieciešams uzsvērt, ka tā bija pirmā tikai putnu izpētei izveidotā organizācija Latvijā. Lai jaunizveidotā organizācija nebūtu privātuzņēmums, bija jānodibina attiecības ar Latvijas Universitāti, kas arī tika izdarīts, LOC formāli pieskaitot LU Sistemātiskās zooloģijas institūtam (institūti bija līdzvērtīgi katedrām). Par šīs organizācijas adresi kļuva Tranzē dzīvoklis Alberta ielā Rīgā. Pateicoties vairākiem centrāles aktīvākajiem līdzdalībniekiem – Kārlim Vilkam (1900–1993), Tālivaldim Strautzelim (1907–1945), Bruno Bērziņam (1909–1985), Jānim Rācenim (1915-1980), Jurim Pētersonam (1921-1952) un citiem – LOC ar samērā pieticīgu finansējumu veiksmīgi darbojās līdz Latvijas okupācijai 1944. gadā.

Savā brīvajā laikā Tranzē brauca ekskursijās, piedalījās medībās, apceļoja Latvijas novadus, kā arī iespēju robežās apmeklēja interesantas putnu vietas, organizācijas un iestādes ārzemēs. 1925. gada pavasarī Tranzē vairākas dienas uzturējās Tērbatas universitātē pie sava kolēģa, konservatora Mihela Harmsa (Mickel Harms, 1878–1941). Tā paša gada vasarā kopā ar viņu piedalījās ligzdojošo putnu uzskaitēs Sāmsalā un tās apkārtnē (Transehe 1925c, 1926c, 1927c). Ir zināms, ka arī 1928. gada augustā Tranzē apmeklēja Sāmsalu, savukārt 1931. gadā viņš tika uzaicināts uz Rositenes ornitoloģisko staciju (Vogelwarte Rossiten, dib. 1903), kur nolasīja referātu par LOC darbību un pētīšanas problēmām. Vairākus gadus Tranzē apmeklēja Roņu salu (Transehe 1937d, 1942b). Kā LOC pārstāvis (iespējams, vienīgais dalībnieks no Latvijas) piedalījies nākamajos četros (6., 7., 8. un 9.) Starptautiskajos Ornitoloģiskajos kongresos: 1926. gada 24.–26. maijā Kopenhāgenā (Dānija) ar referātu, 1930. gadā Amsterdamā (Nīderlandē), 1934. gadā maijā Oksfordā (Lielbritānijā) un 1938. gada 9.–13. maijā Ruānā (Francijā). Tranzē organizatoriskās spējas un ieguldījums putnu pētīšanā Latvijā novērtēts tā laika prestižajās ornitologu organizācijās – 1928. gadā viņš tika ievēlēts par Vācijas (Leipcigas) Ornitoloģijas biedrības (Deutsche Ornithologen Gesellschaft, dib. 1850. g.) un 1935. gadā – par Ungārijas Karaliskās Ornitoloģiskās biedrības (Magyar Ornithologiai Kozpont, dib. 1893. g; vēlāk Ungārijas Ornitoloģijas institūts) korespondējošo biedru.

N.Tranzē gredzenojot putnu 1920-to gadu otrajā pusē un ar nomedītu medņu gaili 1931. gadā.
Lejā Latvijas Ornitoloģijas centrāles putnu gredzens.

Publikācijas

Laika posmā no 1923. līdz 1942. gadam Tranzē latviešu un vācu valodā publicēja ap 50 rakstu, galvenokārt par Latvijas putniem. Pirmajās publikācijas viņš rakstīja par dabas aizsardzības jautājumiem (Transehe 1923, 1924a, 1924b, 1926b). Vairākas publikācijas saistītas ar viņa dibinātās un vadītās LOC darbību (Transehe 1925a, 1926a, 1927a, 1929, 1934a, 1935c, 1935e, 1937c, 1942d) un ar putnu gredzenošanu un tās rezultātiem (Transehe 1925b, 1927b, 1930, 1935a; Vilks, Transehe 1933). Jāuzsver, ka viņš pats nebija aktīvs gredzenotājs, laika posmā no 1925. līdz 1939. gadam apgredzenoja tikai 261 putnu.

Tranzē publicējis rakstu par kukaiņu piekūna invāziju 1939. gadā (Transehe 1940), par klinšu ērgļa ligzdošanu (Transehe 1934b), par iespējamiem vienbalss dzeguzes novērojumiem (Transehe 1937b, 1938a, 1938b), par paugurknābja gulbju pāra ligzdošanu Engures ezerā (Transehe 1935b, 1939) un par šī ezera dabu un ornitofaunu (Transehe 1937a, 1942a). Tranzē spalvai pieder arī sadaļa par dzīvniekiem latvju dainās (Transehe 1928), Talsu novada putnu apraksti (Transehe 1935d), sadaļas par putniem un zīdītājiem tā laikā populārajā enciklopēdijā “Latvijas zeme, daba un tauta” (Transehe 1936) un piezīmes par Latvijas ornitofaunu (Transehe 1942c).

Sadarbībā ar agronomu un labu putnu pazinēju Aleksandru Grosi (Alexander Grosse, 1883–1966) tika publicēts jaunais Austrumbaltijas mugurkaulnieku saraksts (Grosse, Transehe

1929), kas nāca iepriekšējā izdevuma vietā (Schweder 1911). Šajā darbā apskatīts visu mugurkaulnieku sugu sastāvs un izplatība bijušo Krievijas impērijas – Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņu teritorijās, kas vēsturiski bija Baltijas vāciešu apdzīvota teritorija un uzskatīta par vienu no labāk izpētītajiem Krievijas impērijas reģioniem. Ņemot vērā vēsturiskās pārmaiņas politiskajā kartē, šajā pārskatā bija jāiekļauj dati par Latgales reģionu (bijusī Vitebskas guberņa), bet, kā atzīmēja paši autori, šādu datu trūka, jo šī teritorija kopumā bija maz izpētīta.

Septiņus gadus vēlāk (1936. gadā) Tranzē sadarbībā ar Dr. Reini Sinātu (1910-?) publicēja apjomīgu grāmatu “Latvijas putni” (Mežu departamenta izdevums), ko uzskata par vienu no tā laika nozīmīgākajām grāmatām par putniem. Grāmata sniedz ziņas par visām Latvijā sastopamajām putnu sugām un pasugām, tajā aprakstītas sugu noteikšanas pazīmes, bioloģija un ekoloģija. Grāmata ilustrēta ar krāsainiem un melnbaltiem putnu zīmējumiem, kas domāti putnu noteikšanai dabā vai turot rokās (35 lapas). Jāpiezīmē, ka grāmata tika izplatīta visās Latvijas mežniecībās. Tranzē vēlējums – lai šī grāmata audzina jaunus putnu pazinējus – ir piepildījies, jo tā kalpoja par rokasgrāmatu vairākām ornitologu paaudzēm (Vīksne 1995) un nav zaudējusi savu aktualitāti pat mūsdienās.

Dzīve trimdā (pēc 1939)

Politisku apstākļu dēļ 1939. gada beigās Tranzē bija jāatstāj dzimtene un kopā ar savu ģimeni un tūkstošiem vācu tautības repatriantu jāizbrauc uz vācu armijas okupētajām teritorijām Polijā. Tas notika t.s. baltvācu izcelsmes cilvēku repatriācijas laikā. Tranzē tolaik bija 56 gadi. Šīs pārmaiņas viņš ļoti pārdzīvoja un cerēja, ka vēl būs iespēja apmeklēt dzimteni. LOC otrajā darbības pārskatā Tranzē rakstīja: “Mūsu Centrāle patlaban pārkārtojas, jo es, līdzšinējais Centrāles vadītājs, atstāju dzimteni. Es to daru ar dziļām pateicības jūtām iepretim visiem Universitātes kolēgām un visiem saviem klausītājiem, kas manā 20 gadu ilgā darbības posmā ir bijuši. Man grūti šķirties no viņiem un no iemīļotā darbības lauka: par daudz esmu saaudzis ar šo zemi un cilvēkiem, ar ainavām un dabu. Man ir liels apmierinājums, ka esmu varējis sekmēt šī pārskata noslēgšanu un to piedzīvot: tas ir beidzamais man iespējamais pakalpojums dzimtenes putnu pētniecībai un mūsu Universitātei” (LOC 1940). Tam sekoja grūtie 2. pasaules kara gadi un dzīve sagrautajā pēckara Vācijā. Kara gados (līdz 1944. gadam) Tranzē vairākas reizes apmeklēja Latviju un viesojās pie šeit palikušajiem kolēģiem (Jāņa Siliņa, Arvīda Vīksnes u.c.). Tikai 1956. gada 10. novembrī Tranzē ieguva īpašumā nelielu privātmāju Honerdingenā (bij. Vācijas Federatīvajā republikā), kur nodzīvoja līdz savai nāvei 1969. gada 29. septembrī.

Padomju varas režīms maksimāli centās ierobežot sakarus ar Latvijas zinātniekiem trimdā. Arī Tranzē bija viens no tādiem “bīstamajiem” cilvēkiem, par kuru oficiāli nedrīkstēja rakstīt un pat runāt. Tomēr ārpus Latvijas Tranzē sasniegumi tika īpaši atzīmēti (Švābe 1953–1955; Kumerloeve 1958).

Maz zināms par Tranzē dzīvi trimdā. Līdz mūsdienām saglabājušās nedaudzas Tranzē rakstītās vēstules un kartiņas, kuras viņš sūtīja Kārlim Vilkam un Kārlim Grigulim. Šīs vēstules datētas ar 1960. un 1964.–1969. gadu. Kopā ar šīm vēstulēm saņemtas arī vairākas fotogrāfijas, kas attiecas uz to periodu.

Šajā sakarā gribētos pieminēt ornitologa Ģirta Kasparsona (dz. 1933) aktivitātes, jo viņš bija vienīgais cilvēks, kas laika periodā no 1958. līdz 1969. gadam bija uzdrošinājies sarakstīties ar Tranzē un regulāri viņam nosūtīja PSRS izdotās ornitoloģiskās grāmatas, kur bija atrodamas ziņas par putnu pētījumiem Latvijas teritorijā. Piecdesmito gadu otrajā pusē Tranzē nopublicēja divus rakstus par putniem Baltijas vāciešu izdevumā “Baltische Hefte” (Transehe 1956, 1957). Ir zināms, ka 1958. gada jūnijā Tranzē apmeklēja 12. Starptautisko Ornitoloģisko kongresu Helsinkos. Nākamajos gados Tranzē atrada spēkus un enerģiju, lai apkopotu ziņas par Latvijas teritorijā sastopamajiem putniem (faunistika, izplatība, fenoloģija), un 1963. gadā pabeidza rakstīt (autoram bija 77 gadi) savu mūža darbu, grāmatu – “Latvijas putnu pasaule” vācu valodā, kas tika izdota pēc diviem gadiem izdevniecībā “Verlag Harro von Hirschheydt” Hannoverā (Transehe 1965). Kā materiālus grāmatas rakstīšanai viņš izmantoja savu ornitoloģisko bibliotēku, dienasgrāmatas (to nelielu daļu, ko izdevās saglabāt kara laikos), kā arī ziņas, kas iegūtas no sarakstes ar citiem trimdā dzīvojošajiem ornitologiem (Mihailu Ivanovu, Aleksandru Grosi, Haraldu Loudonu, un citiem). Turpat citēti arī Ģirta

N.Tranzē Vācijā 1967. gadā.

Kasparsona nosūtītie novērojumi. Zināms, ka pa vienam šīs grāmatas eksemplāram autors personīgi nosūtīja Kārlim Vilkam un Ģirtam Kasparsonam, vēl viens atrodas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Tranzē sekoja arī citu ornitologu dzīves gājumam. Viņš publicēja divus nekrologus trimdā dzīvojošajiem baltvācu ornitologiem – Haraldam Loudonam (Transehe 1960) un Ferdinandam Štollam (Transehe 1966), kā arī savā pēdējā grāmatā sniedza biogrāfisku informāciju par ornitologiem un citiem dabas draugiem, ar kuriem viņš aktīvi sadarbojies 20. gs. pirmajā pusē.

N.Tranzē un J.Siliņš pie Kaņiera ezera 1943. gadā.

N.Tranzē Helsinkos 1958. gadā

Pateicības

Autors gribētu īpaši pateikties Ievai un Ilzei Vilks par iespēju iepazīties ar ornitologa Kārļa Vilka fotogrāfiju un vēstuļu arhīvu. Liels paldies Baibai Menkei (ASV) par atsūtītajām fotogrāfijām un Tranzē biogrāfiju no Jāņa Siliņa arhīva, kā arī Mārim Strazdam par Tranzē fotogrāfiju no personīgā arhīva. Paldies Mārai Eipurei (Latvijas Dabas muzejs) par iespēju apskatīt muzeja arhīva krājumus. Pateicos Ģirtam Kasparsonam un Jānim Vīksnem par atmiņu stāstiem.

Literatūra

Anonīms 1939. Docents Nikolajs Tranzē (Transehe). – Latvijas Universitāte divdesmit gados (1919–1939). 2. daļa. Rīga: Latvijas Universitāte: 328–329.
Grigulis K. 1984. Kā es mācījos putnu valodu. – Rīga: Liesma: 134–135.
Grosse A., Transehe N. v. 1929. Austrumbaltijas mugurkaulaino saraksts. – Rīgas dabas pētnieku biedrības darbi. 18. burtnīca. Rīga: Jaunā rinda: 1–75.
Kumerloeve H. 1958. Zum 70. Geburtstage von Nikolai v. Transehe. – Beiträge zur Vogelkunde. Fünfter band (1956/1958). Leipcig: 303–305.
LOC. 1940. Latvijas ornitoloģijas centrāles 2. darbības pārskats (1937.–1939.). – Rīga: LOC. 65 lpp.
Piterāns A., Pētersons N. 1989. Latvijas Universitātes Zooloģijas muzejs. – Zooloģijas aktuālās problēmas. Rīga: LVU: 5–16.
Schweder G. 1911. Die baltischen Wirbeltiere nach ihren Merkmalen und mit ihren lateinischen, deutschen, russischen und lettischen Benennungen. – Riga–Moskau: J. Deubner. 79 S.
Transehe N. 1923. Kā uzlabot mūsu medību saimniecību. – Mednieks un makšķernieks 5: 119–121.
Transehe N. 1924a. Domas par dabas aizsardzību Latvijā. – Mednieks un makšķernieks 2: 35–38.
Transehe N. 1924b. Vēl daži vārdi par mūsu medību putnu un zvēru saudzēšanu. – Mednieks un makšķernieks 4: 102–104.
Transehe N. v. 1925a. Gründung einer ornithologischen Beringungszentrale in Riga. – Ornith. Monatsber. 33: 198–199.
Transehe N. 1925b. Putnu gredzenošana. – Mednieks un makšķernieks 5: 131–134.
Transehe N. v. 1925c. Was ein Besuch Ösels und seiner Küsteninseln bietet. – Balt. Acad. Blatter 4(18): 4–8.
Transehe N. 1926a. Paziņojums. – Meža dzīve 14: 444–445.
Transehe N. 1926b. Pretstati. – Mednieks un makšķernieks 1: 3–7.
Transehe N. v. 1926c. Was ein Besuch Ösels und seiner Küsteninseln bietet. – Die Erde 4(4): 178–186.
Transehe 1927a. Latvijas ornitoloģijas centrales ziņojums (1925./26. g.). – Daba 3: 108–117.
Transehe N. 1927b. Putnu gredzenošana. – Daba 2: 70–74.
Transehe N. v. 1927c. Beitrag zur Avifauna Ösels. – Korrespondenzblatt d. Naturf.- Ver. zu Riga LIV: 22–26.
Transehe N. 1928. Dzīvnieki latvju dainās. – Latvju tautas dainas. Rīga: Literatūra: 193–216.
Transehe N. v. 1929. Die Lettländische Ornithologische Zentrale. – Verh. VI Intern. Ornithol. Kongr. Kopenhagen 1926. Berlin: 386–389.
Transehe N.v. 1930. Wiederfunde lettländischer beringter Vögel. – Korrespondenzblatt d. Naturf.- Ver. zu Riga LX: 105–116.
Transehe N. v. 1934a. Putnu pētīšanas uzdevumi Latvijā. – Daba un zinātne 1: 22–26.
Transehe N. v. 1934b. Vorkommen des Steinadlers bei uns als Brutvögel. – Korrespondenzblatt d. Naturf.- Ver. zu Riga LXI: 32–33.
Transehe N. v. 1935a. Putnu gredzenošana Latvijā. – Mednieks un makšķernieks 2: 41–42.
Transehe N. v. 1935b. Gulbji Engures ezerā. – Mednieks un makšķernieks 12: 368.
Transehe N. v. 1935c. Stārķu skaitīšana. – Daba un zinātne 1: 28–29.

Transehe N. 1935d. Putni. Talsu novads. 1. Rīga.
Transehe N. 1935e. Mūsu gājputnu atgriežas. – Latvijas vēstnesis, 5. aprīlis.
Transehe N. 1936
. Latvijas zīdītājdzīvnieki. Latvijas putni. – Latvijas zeme, daba un tauta. II. Latvijas daba. Rīga: Valters un Rapa: 345–467.
Transehe N. 1937a. Par Engures ezeru. – Daba un zinātne 2: 33–40.
Transehe N. 1937b. Piezīme pie G. Ceitlina raksta. – Daba un zinātne 5: 177–178.
Transehe N. 1937c. 10-jahrige Tätigkeit der Lettländischen Ornithologischen Zentrale. – Korrespondenzblatt d. Naturf.- Ver. zu Riga LXII: 35.
Transehe N. 1937d. Par Roņu salu. – Daba un zinātne 4: 97–104.
Transehe N. v. 1938a. Über das Vorkommen des Cuculus optatus in Lettland. – Ornith. Monatsber. 46(2): 50.
Transehe N. v. 1938b. Vēl par vienbalss dzeguzi. – Daba un zinātne 3: 93–94.
Transehe N. v. 1939. Höckerschwäne (C. olor) als Brutvögel des Engures-Sees. – Korrespondenzblatt d. Naturf.- Ver. zu Riga LXIII: 39–41.
Transehe N. v. 1940. Massendurchzug des Rotfussfalken (Falco vespertinus) im Spätsommer 1939. 1. in Lettland. – Vogelzug. 11(1): 31–33.
Transehe N. v. 1942a. Das Vögelleben des Angernschen Sees. – Korrespondenzblatt d. Naturf.- Ver. zu Riga LXIV (Posen): 101–124.
Transehe N. v. 1942b. Zur Avifauna der Insel Runo. – Korrespondenzblatt d. Naturf.- Ver. zu Riga LXIV (Posen): 125–137.
Transehe N. v. 1942c. Einige Notizen zur Avifauna Lettlands. – Korrespondenzblatt d. Naturf.- Ver. zu Riga LXIV (Posen): 138–140.
Transehe N. v. 1942d. 15 Jahre Lettländische Ornithologische Zentrale (1925–1939). – Korrespondenzblatt d. Naturf.- Ver. zu Riga LXIV (Posen): 141–143.
Transehe N. v. 1956. Veränderungen im Bestande der baltischen Tierwelt. II Vögel. – Baltische Hefte 2(4): 37–45.
Transehe N. v. 1957. Die Winterquartiere der baltischen Zugvögel. – Baltische Hefte 4(1): 37–44.
Transehe N. v. 1960. Harald Baron Loudon: Ein Gedenkblatt zum einjährigen Todestage am 1. Januar 1960. Berlin-Marienfelde: K. Pohle & Sohn. 7 S.
Transehe N. v. 1965. Die Vögelwelt Lettlands. Hannover-Döhren: Harro v. Hirschheydt. 229 S.
Transehe N. v. 1966. F. E. Stoll: Nachruf. – Balt. Nachr., 19. Oct.: 14–15.
Transehe N., Sināts R. 1936. Latvijas putni. Rīga: Mežu Departaments, 361 lpp.
Švābe A. 1953–1955. Nikolajs Tranzējs. – Latvju enciklopēdija. Stokholma: Trīs zvaigznes: 2504.
Vīksne J. 1995. Latvijas ornitoloģijas centrāle dibināta pirms 70 gadiem ... – Putni dabā 5.2: 108–111.
Vilks K., Transehe N. v. 1933. Ergebnisse der Beringung von Staren (Sturnus vulgaris) in Lettland. – Vogelzug. 4(3): 113–118.

N.Tranzē Vācijā 1966. gadā

NIKOLAJA TRANZĒ BIOGRĀFIJA

2006. gadā janvārī, meklējot vēsturiskās ornitoloģiskās fotogrāfijas un putnu novērojumus kādai topošai putnu grāmatai, ar Latvijas Dabas muzeja arhīva vadītājas Māras Eipures palīdzību sakontaktējos ar Latvijas Republikas Izglītības ministrijas Skolu muzeja (muzejs darbojās 1919–1951) bijušā pārziņa Jāņa Siliņa (1883–1960) mazmeitu Baibu Menkes kundzi, kas šobrīd dzīvo ASV. No viņas ģimenes arhīva saņēmu N.Tranzē paša rakstītās biogrāfijas kopiju, kuru viņš bija atsūtījis savam kolēģim Jānim Siliņam, ar kuru Tranzē bija labi pazīstams vēl Latvijā un trimdā sarakstījās. Precīzs biogrāfijas rakstīšanas laiks nav zināms, bet tas varētu būt 20. gs. 50. gadu pirmajā pusē. Pievienots Nikolaja Tranzē biogrāfijas oriģinālais teksts, ar tā laika ortogrāfiju un paša autora izcēlumiem. Dažās vietās doti paskaidrojumi.

“Esmu dzimis kā mana tēva otrājais dēls 1886. gada 19./31. jūlijā, Jaunbrenguļos (pie Valmieras), manam tēvam piederējošā dzimtsmuižā. Manu senču vārdi Vidzemē atrodami jau pirms 1550. g., lai gan Jāņa Briesmīgā uzbrukuma dēļ pārcēlās uz Kurzemi, vēlāk uz Zviedriju, kur ieņēma augstas vietas kara dienestā un diplomātiskās misijās. Jau ap 1650. g. dzimtas pārstāvji atkal atgriezās Vidzemē. Mana māte bija dzimusi šveiciete.

Tur, Brenguļos, Abulas un Gaujas malā izaugu. Jau kopš bērnības gadiem es labprāt staigāju pa mežiem un purviem, vērojot dabas dzīvi, sevišķi putnus. Pirmās stundas pamatpriekšmetos man sniedza mājas skolotāji, bet 1901. g. es iestājos Rīgas pilsētas gimnāzijā, kuras pilno kursu beidzu 1906. g. Dzīve pilsētā man nepatika, es arī nebūt nebiju “labākais” skolnieks. Skolas brīvlaikā baudīju dzīvi uz laukiem, nodevos medīšanai, jāšanai, zivju “dūkurēšanai” un citiem priekiem, ko tānis gados pilnā mērā varēja baudīt. Labprāt apmeklēju pagasta saimniekus: sirmie vīri man daudz ko varēja pastāstīt par manu vectēvu un pat par tā tēvu, par laucinieku dzīvi vecajos laikos. Tomēr labākie draugi man bija mežsargi, starp tiem pirmajā vietā mināms Daliņš, pazīstamā soļotāja tēvs.

Kaimiņos dzīvoja Lizdēnu muižas īpašnieks barons Loudons (Loudon), ievērojamais ornitologs, Peterpils akadēmijas loceklis. Es ar viņu sastapos Brenguļos un citur, viesībās un medībās: viņš manī modināja dziļo interesi par putniem, arī labprāt deva pamācību un aizrādījumus. Es bieži ciemoju Lizdēnos, aplūkojot viņa bagātās kollekcijas, kas saturēja apm. 12000 putnu ādiņu.

Pēc ģimnāzijas beigšanas iestājos Tērbates universitātes fizikas–matematikas fakultātē. Mani galvenie profesori bija zoologs Kennels un botaniks Kuzņecovs. – 1908. g. sākumā piedalījos barona Loudona sarīkotā ekspedīcijā uz Baku guberņas Ļenkoranas apriņķi pēc tam no turienes pāri Kaspijas jūrai uz Turkmenistanu un Bucharu. Pēc noliktiem zooloģijas un botanikas pārbaudījumiem atstāju Tērbatu un 1909. g. vasarā nolēmu turpināt studijas Leipcigas universitātē. 1910. gadā, vēl students būdams, piedalījos V. starptautiskā ornitologu kongresā Berlīnē, kur man atklājās šīs zinātnes plašais darba lauks, kā arī pirmo reizi bija dota iespēja iepazīties ar izcilus reprezentantiem.

1913. g. 27. maijā nobeidzu studijas ar filozofijas fakultātes doktora grādu (“magna cum laude”), bet paliku tur vēl līdz rudenim, papildinot savas zināšanas jau bez “eksamenu spiediena”... Leipcigas universitātē galvenos priekšmetos ietilpa zooloģija ar salīdzināmo anatomiju, kamēr blakus priekšmetos botanika (ar fizioloģiju) un ģeoloģija (ar palaiontoloģiju). Leipcigā es no paša sākuma iestājos Ornitoloģijas biedrībā, kurā šinīs gados arī nolasīju vairākus referātus, kā arī ekskursēju ar vietējās faunas labākiem pazinējiem. Tādā ceļā vēl kuplāki paplašinājās interese, praktiskie piedzīvojumi...

Sen jau mani pievilka Kaukāza, kādēļ 1914. g. jūnijā pieteicos tur novietotā 16. Tveras dragūnu pulkā lai nokalpotu kā brīvprātīgais (вольноопределяющийся) kara dienestu. Drīzi pēc tam iesākās pasaules karš. Acu slimības dēļ tiku atvaļināts no pulka un gadu nodzīvoju Brenguļos. Tad iestājos Krievijas Sarkanā Krusta dienestā, proti 37. priekšējā transportā (37. передовой конный транспорт Росс. о-ва Кр. креста), kas no sākuma darbojās Baltkrievijā, bet vēlāk, apm. vienu gadu Rumānijā. Transportā es biju priekšnieka palīgs, bet beidzamos mēnešos pats pārzinu to, līdz viņa likvidēšanas Kišinevā kara beigās. Pēc pāris tur pavadītiem mēnešiem es kā bēglis pārbraucu dzimtenē, kur ierados 1918. g. aprīļa beigās un apmetos uz dzīvi Jaunvaļes muižā, man no tēva nodomātā mantojumā. 1918. g. decembrī iestājos Baltiešu zemessargu formācijā (“Baltische Landeswehr”), vēlākā Latvijas armijas 13. Tukuma k. p.

1920. gada pavasarī pieteicos L. Universitātē un uz tās pieprasījumu tiku kapraļa pakāpē atvaļināts no kara dienesta. Par piedalīšanos atbrīvošanās cīņās man tika piešķirta zīme. 15. aprīlī iestājos matem.–dabaszin. fakultātē kā zooloģijas kātedra asistents: mans pirmais katedra vadītājs bija ichtiologs G. Šneiders (Guido Schneider, miris 31.5.48.) un pēc tam E. Strands (Embrik Strand, miris 3.11.47.). – 1931. g. apprecēju L.U. med. fak. studenti. Salaulāja mūs Trikatas baznīcā – manā vecā lauku draudzē, kurai pieder Jaunvāles pagasts, un kurajā mans tēvs 40 gadus bijis baznīcas priekšnieks. Mūsu fakultātē es paliku līdz baltvāciešu tā sauktai “repatriācijai” 1939. g. rudenī. 1. decembrī tiku atlaists no L.U., bet 5. dec. bija jāatstāj dzimtene, daba, ar kuru biju saaudzis, iemīļotais darbs... Tā bija manas dzīves visgrūtākā diena...

No 1941.–1943. g. biju iesaukts (“Sonderfuhrer”) vācu armijā, piekomandēts militarai mežsaimniecības pārvaldei Baltkrievijā, kur es, starp citu, krievu valodā lasīju lekcijas vietējā mežkopības skolā. Neraugoties uz to, ka man nebija nemazākā kontakta ar okupācijas valdību, es laikā līdz Vācijas sabrukumam biju 6 reizes Latvijā. Pēdējo reizi biju tur 1944. g., šoreiz veselas sešās nedēļas! Varēju apmeklēt kā Strenču tīreli, tā arī Gaujas krastus, Kaņjera un Engures ezerus...

1941. gada Ziemassvētkos saņēmu Jelgavas Akādemijas aicinājumu vadīt katēdru savos priekšmetos, kam ar dzīvu prieku piekritu. Arī okupācijas vīri nepretojas. Manu ierašanos Jelgavā gaidīja no mēneša uz mēnesi, bet politiskās domstarpības dēļ starp Berlīnes un Rīgas man nebija lemts tur ierasties. 1943. g. rudenī mani atvaļināja no kara dienesta un galīgi ievietoja Polijā, kādā Gostininas apr. lauksaimniecībā, kur mana ģimene jau dzīvoja visos šos gadus. Tur es pārņēmu apriņķa dabas aizsardzības vadītāja uzvedumus.

Frontes sabrukuma laikā, 1945. g. janvārī, es ģimeni vēl paspēju aizsūtīt uz Rietumvāciju, bet pats – kopā ar simtiem, tūkstošiem – netiku vairs ārā... Sekoja vairāk kā četri gadi, ko pārcietu Polijā ne sevišķi “jaukos apstākļos”. Tikai 1949. g. Jurģos ar Sarkanā krusta palīdzību tiku pie savējiem Honerdingenā (Fallingbosteles apr., Hannoverā). No tā laika dzīvoju šeit savu bēgļu dzīvi šaurajās robežās. Kaut gan mana Polijā bojātā veselība pamazām uzlabojas, kaut gan šeit ar katru gadu materiālais stāvoklis pamazām uzlabojas, tomēr trūkst nodarbošanās savā iemīļotā āroda, savu interešu un piedzīvojumu laukā. Esmu izglābis 1/2 varbūt pat 2/3, savas bibliotēkas, manā rīcībā bagāts materiāls par L-jas putnu faunu, pie tā apstrādāšanas tomēr netieku: līdz šim nav klusa stūrīša, nav miera piesēsties pie nopietnāka darba – dzīves apstākļi pārāk šauri.

L.U. nokalpotie gadi ir mani vislaimīgākie: tā bija īsti personīgā dzīve. 1925. g. dibināju Latvijas Ornitoloģijas Centrāli, kuras darbībai dzīvi sekoja ārzemju iestādes. Varēju piedalīties visos toreizējos starptautiskos ornitologu kongresos, varēju apceļot ārzemes, stāvēju domu un publikāciju apmaiņā ar pazīstamākiem ornitologiem. Leipcigas ornitoloģijas b-ba un Ungarijas ornitoloģijas institūts mani ievēlēja par korespondējošo biedri. Galvenais gandarījums ir tā sajūta, ka kollēgas mani cienīja. Ar studentiem nodibinājās ciešs kontakts un tie bieži prasīja padomu pat tīri privātās lietās. Piedzīvoju lielo prieku, kad L.U. studentu b-ba “Šalkone” mani ievēlēja par goda biedri, vēl tagad stāvu sakarā ar daudziem zaļas saimes draugiem. Rīgā arī piedzima mūsu abas meitas: 1934. g. Dagmāra, un 1938. g. Ira. Abas viņas nekā nezin no dzimtenes – cita pasaule... Ja, tanīs laimīgos gados neskaitītās ekskursijās varēju iepazīties ar gandrīz visiem L-jas apvidiem, papildināt zināšanas, vākt mežkopju un mednieku novērojumus. Manas dienas grāmatas gajušas zudumā, izņemot niecīgas atliekas. Biju vācu Dabaspētnieku b-bas (“Naturforscher – Verein zu Riga”, gegr. 1845), kā arī L-jas Mednieku b-bu Savienības valdes loceklis, skaitījos kā viens no “Zooloģiskā dārza” b-bas dibinātājiem un tās direkcijā. Varēju palīdzēt studentiem, mežkopjiem, skolotājiem u.c. padziļināt to interesi par dzīvo dabu, it sevišķi par putnu dzīvi. Par manu darbu liecina grāmata “Latvijas putni”.

Vai lemts nodzīvot savu mūžu svešumā?! Tagad jau jūtu “veco kaulus”, dzirde palikusi vāja... Pierodu pie daudz kā, ir izredzes dabūt dzīvokli, tomēr: tā nav dzimtene. –“

S./m. J. Siliņam “vēsturiskai” piemiņai ar sirsnīgu sveicienu.

N.Transehe

1 Mūsdienās tā ir Rīgas Valsts 1. ģimnāzija (Raiņa bulvārī 8).

2 Par baronu Haraldu Loudonu sk. publikācijā: Matrozis R. 2006. Baltvācu ornitologam Haraldam Loudonam – 130. –

Putni dabā 16.1: 17–23.

3 Šīs ekspedīcijas apraksts publicēts 1911. gadā: Loudon H. Meine vierte Reise nach Zentral-Asien und Talysch. Januar –

März 1908. – Bericht über den V Intern. Ornitologen Kongress. Berlin: 335–369.

4 Ar LOC dibināšanas vēsturi var iepazīties rakstā: Transehe N. 1927. Latvijas ornitoloģijas centrales ziņojums

(1925./26.). – Daba 3: 108–117.

Ar nelielām izmaiņām raksts publicēts arī žurnalā "Putni dabā":
Matrozis R. 2006. Ornitologam Nikolajam Tranzē – 120. Putni dabā 16.2.