Ornitologam Tālivaldim Strautzelim

Ornitologam Tālivaldim Strautzelim – 100

Ruslans Matrozis

Fotogrāfijas no Kārļa Vilka ģimenes arhīva.

2007. gada 5. martā apritēja 100 gadi kopš skolotāja un dabas pētnieka Tālivalža Strautzeļa dzimšanas (1907-1945). Viņš bija viens no pirmajiem latviešu izcelsmes dabas pētniekiem un dabas fotogrāfiem un kopā ar citiem ornitologiem ir veicinājis šīs zinātnes nozares attīstību pirmās Latvijas Republikas neatkarības gados.

Informācijas avoti

Par Tālivalža Strautzeļa (dažos rakstos viņa vārds tika rakstīts kā Strautzelis) dzīves gaitu mums ir pieejama informācija tikai no viņa un citu pirmās Latvijas republikas strādājošo ornitologu rakstītās informācijas. Visi kas viņu zināja ir jau miruši un nav atstājuši par viņu atmiņu pierakstus. Ir zināms, ka ilgus gadus Strautzels uzturēja draudzīgas attiecības ar ārstu un kaislīgu putnu gredzenotāju Kārli Vilku (1900-1993), kura ģimenes arhīvā atrodas pašlaik vienīgās pieejamās Strautzeļa fotogrāfijas un pasta kartiņas, kuras nosūtītas no 1929. līdz 1936. gadam. Arī Latvijas Ornitoloģijas centrāles (turpmāk – LOC) arhīvā, kas atrodas Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijā Salaspilī, ir atrodamas vairākas Strautzeļa rakstītas vēstules un putnu gredzenošanas atskaites, kas mums sniedz priekšstatu par šī dabas pētnieka darbības lauku un aktivitātēm.

Bērnības un skolas gadi (līdz 1926)

Viņa bērnība pagāja grūtajos 1. Pasaules kara un tam sekojošās kara darbības laikā. Domājams, ka bērnības gadus viņš pavadījis Meiju mājās bijušajā Jelgavas apriņķa Sīnoles pagastā (mūsdienās Dobeles pagasts Dobeles rajonā). Viņa tēvs bija ārsts. Skolojās Jelgavā, kur arī dzīvoja (Uzvaras ielā 3, dz. 21) līdz mobilizācijai vācu armijā 1943. vai 1944. gadā. Pirmie putnu novērojumi, kas vēlāk tika publicēti, attiecās uz 1923. gadu (viņam bija 16 gadi), kad Strautzelis Jelgavā no sava mājas loga uz pretējās mājas jumta novērojis ligzdojošo melno erickiņu pāri (Strautzels 1939c), kas tajā laikā bija ļoti reti novērots putns Latvijā, un, iespējams, ka šis bija arī pirmais pierādītais šīs sugas ligzdošanas gadījums mūsu valstī, jo vēl 1936. gadā Nikolajs fon Tranzē par šīs sugas ligzdošanu ir rakstījis tikai nākotnes formā, proti, ka „...vismaz kā perētājs viņš drīzāk apmetīsies Kurzemē nekā Vidzemē” (Transehe, Sināts 1936). Putna suga tika noteikta pēc Brēma dabas dabas enciklopēdijas, jo, acīmredzot, citas literatūras, pēc kuras varēja noteikt putnus, viņa rīcībā vēl nebija.

Mācības Latvijas Universitātē, skolotāja gaitas un darbs Latvijas Ornitoloģijas centrālē (1927-1943)

Pēc skolas pabeigšanas Strautzelis iestājās un absolvēja Latvijas Universitātes (turpmāk – LU) Matemātikas un dabaszinātņu fakultāti. Zināmu pagriezienu Strautzeļa interesēs veicināja viņa iestāšanās LOC līdzdalībniekos 1927. gadā, un līdz pat 1943. gadam viņš ir viens no pieciem aktīvākajiem centrāles darbiniekiem, kuri brīvajā, no mācībām un darba, laikā aktīvi nodarbojās ar informācijas kārtošanu un aktīvi piedalījās centrāles realizētajos projektos.

Sākot ar 1927. gada Strautzels sācis pierakstīt novērojumus dienasgrāmatās, jo publikācijās un atskaitēs parādījušies konkrēti datumi un vietas. Savā pirmajā atskaitē par putnu pavasara atlidošanas laikiem (viens no LOC pastāvīgajiem projektiem) par 1927. un 1928. gadu viņš aprakstīja Jelgavā un tās apkārtnē novērotas putnu sugas. Ar šo gadu viņš arī sācis gredzenot putnus. Jāatzīmē, ka viņš nebūt nav bijis aktīvākais gredzenotājs, laikā līdz 1941. gadam apgredzenojis tikai 404 putnus (no 0 līdz 110 īptņiem gadā) un 1930. gados brīvajā no mācībām laikā daudz palīdzējis kārtot ar gredzenošanu saistītas lietas. Par to liecina kāda Strautzeļa rakstīta kartiņa, kas adresēta Kārlim Vilkam, kur viņš rakstīja: „ ...Un tagad kaut kas „extra”: Emberiza citr. atrasta 18.XII.32. pie Salo, 17 km NO no Brescia. Ko Jūs par to sakāt? Schutz’a „Vogelzugzatlas’a”ir līdzīgs gadījums: Vācijā apgredz. Emberiza atrasta apm. turpat, kur Jūsējā. – Es līdz šim domāju, ka tās nekur tālu neaiziet.”

Pirmajos putnu gredzenošanas gados Latvijā pietrūka gan gredzenu, gan arī pieredzes, bet izdomas bagātiem latviešiem tas nebija nekāds šķērslis. Par to liecina kāda piezīme Strautzeļa gredzenošanas pārskatā par 1930. gadu: „... gredzenu trūkuma dēļ, pieciem stārķiem uzlikti paštaisīti gredzeni...pagatavoti no alumīnija skārda, tikpat lieli kā īstie. Viņos iecirsts uzraksts „Ornithol. Centr. Riga” romiešu skaitlis (I līdz V) un burts T (kā pazīšanas zīme)”.

Apskatot pieejamo informāciju varētu secināt, ka Strautzels savās ekskursijās apmeklējis galvenokārt Jelgavas, Dobeles un Rīgas apkārtnes teritorijas. Ekskursijas veiktas ejot ar kājām vai braucot ar velosipēdu. Atsevišķi braucieni notika arī uz citām vietām, piemēram, uz Engures ezeru 23.07.1938., ar mērķi pārbaudīt informāciju par tur novērotajiem paugurknābja gulbjiem (Strautzels 1939) vai dodoties ekskursijās kopā ar Kārli Vilku uz Kauslienes purvu (pie Lubānas ezera) 29.06.1930., kur tika noķerta un apgredzenota jauna purva pūce.

Trīsdesmitajos gados populāri kļuvuši laivu izbraucieni pa upēm. Kārļa Vilka arhīvā saglabājusies interesanta vēstule, ko Strautzels rakstīja viņam 15.03.1933: “... Mēs, t.i., visi trīs Centrales darbinieki norunājām ar 1. maiju rīkot ekskursiju laivā pa Lielupi no Jelgavas līdz Majoriem. Šefs tā sajūsmināts, ka par citu neko i runāt negrib. Jūs gan, laikam, nevarēs iekārdināt?” No citiem avotiem ir zināms, ka Strautzels laivoja pa Driksas upi 27.04.1936., pa Dubnu 1937.g. augustā un pa Gauju 3.06.1938.

T. un O. Strautzeļi izmēģinājuma braucienā saliekamā laivā Driksas upē pie Jelgavas 1936. gada 27. aprīlī.

Pēc LU absolvēšanas Strautzels sācis dabas zinību skolotāja gaitas Jelgavas ģimnāzijā. Viņš interesējās un publicēja savas piezīmes arī par citiem dzīvniekiem, augiem un citiem interesantiem novērojumiem, lai pilnīgāk izprastu norises dabā un savas pieredzes pamatā skaidrot saviem skolniekiem par tiem. Savās skolotāja gaitās Strautzels veicināja jaunu dabas pētnieku izglītošanu. Par to liecina vairākas publikācijas, kuras Strautzels apraksta savu skolnieku veiktus novērojumus, piemēram, par četru ūdensstrazdu ziemošanu Cieceres upē 1933. gada decembrī (Strautzels 1935d), par kajaka ligzdošanu Slokas purvā 1937. gada jūnijā (Strautzels 1938b). Skolnieki tika iesaistīti arī praktiskajos lauku darbos, piemēram, par to liecina skolnieka N.Punnenova publicēts stāsts par 1936. un 1937. gados veiktajām četrām ekskursijām, kad daži skolnieki sava skolotāja pavadība gredzenojuši putnus Babītes ezerā (Punnenovs 1938).

Attēlā T.Strautzels strādā pie zivju gārņa izbāzeņa. Uzraksts attēla reversā: ""Preparators" darbā. Uzņemts ar"Autodrem" 27.VII 31. plkst. 6 no rīta, f:4,5, 1/2 sek. Rekords-Orto 17°š".

Strautzels aktīvi darbojās LU Dabaszinātņu studentu biedrībā. Kad 1934. gadā šī biedrība LU docenta Kārļa Ābeles (1896-1961) redakcijā sākusi izdot populāri zinātnisku žurnālu “Daba un zinātne”, Strautzels aktīvi iesaistījies tā satura papildināšanā un darbojies redkolēģijā. Šajā periodā žurnālā viņš nopublicēja 35 rakstus un piezīmes, no tiem lielāko daļu – 20, par putniem. Jāatzīmē, ka laika posmā no 1934. līdz 1940.g. iznākuši 40 žurnāla numuri, kuros publicēti ap 120 raksti, piezīmes un anotācijas par Latvijas putniem, tādējādi, šis žurnāls ir uzskatāms par vienu no labākajiem informācijas avotiem par savvaļas putniem Latvijā 1920. - 1930. gados.

Viens no Strautzeļa vaļaspriekiem, vismaz kopš 1920. gada otrās puses, bija dabas fotografēšana. Iepriekš minētā žurnāla lappusēs nopublicētas daudzas viņa uzņemtās bildes, tajā skaitā septiņas reizes Strautzeļa bildes greznoja šī žurnāla vākus. Zināmu ieskatu viņa fotogrāfiju pasaulē sniedz arī Kārļa Vilka arhīvā esošās fotogrāfijas, uz kurām otrajā puse ir aprakstīta fotografēšanas tehnika un tehniskie parametri konkrētās bildes uzņemšanā. Būdams fotogrāfijas cienītājs, viņš veicināja interesi par šo mākslas veidu citiem interesentiem, uzstājoties auditorijas priekšā ar referātiem. Piemēram, 1930.g. 18. martā Dabaszinātņu biedrības kopsapulcē nolasīja referātu „Paskaidrojumi par fotoaparāta un dažu palīglīdzekļu pielietošana dabas fotografēšanā” (Anon 1940), nopublicēja piezīmes par fotografēšanas tehniku (Strautzels 1934c). Savukārt, Bruno Bērziņš pārskatā par LOC darbības desmitgadi (Bērziņš 1935) rakstīja: “6.04.1935. informācijas sanāksmē līdzstrādniekiem: par dabas fotografēšanu stāstīja T.Strautzelis. Ne izpostīt un nogalināt, uzglabājot novērojumus, bet ar foto aparātu attiecīgas parādības fiksēt – ar šādu ievadu viņš parādīja putnu novērotāja pirmo objektu – nekustīgo ligzdu – uzņēmumus. Tālāk pāriet uz mierā stāvošu un vēlāk uz lidojošu putnu uzņemšanu. Sniedzot pārskatu par derīgākiem aparātiem, plātēm, papīriem un palīgierīcēm, Strautzelis izcēla spoguļkameru priekšrocības. It sevišķi, kad spoguļkamerai pievienots teleobjektīvs. Teikto referents bagātīgi ilustrēja ar uzņēmumiem”. Strautzeļa fotogrāfijas publicētas arī citos izdevumos, piemēram Kārļa Griguļa brošūrā „Kādi putni dzīvo Latvijā (Grigulis 1936), Arvīda Kalniņa grāmatā par medniecību Latvijā (Kalniņš 1943) un Kārļa Vilka atmiņu krājumā (Vilks 1986).

Strautzelim bija visai plašas ornitoloģiskas intereses, kas arī atspoguļojās viņa publikācijās. Viņš publicēja vairākas piezīmes par ziemojošajiem (Strautzels 1934a, 1934b, 1934e, 1935c, 1939d) un par ligzdojošajiem putniem (Strautzels 1934f, 1934g, 1937c), par fazānu introducēšanu pie Dobeles (Strautzels 1937b), par jūras izskalotājiem putniem (Strautzels 1938c), par zosīm un gulbjiem Kaņjera ezerā (Strautzels, 1937a) un par citiem ornitoloģijas jautājumiem (Strautzels 1934d, 1934h, 1935a, 1935b).

Viens no LOC pamata mērķiem bija informācijas vākšana par putnu atlidošanu pavasaros. Šāda informācija tika pieprasīta jau no pirmā šīs organizācijas pastāvēšanas gada (Transehe 1927). Neskatoties uz samērā lielo ziņojumu skaitu, tieši Strautzels bija tas, kas apkopoja LOC savākto informāciju (Ābele 1938) un izmantoja to savam diplomdarbam un vēlāk nedaudz pārstrādājot saturu nopublicēja rezultātus (par 1935. gadu - Strautzels 1938a, par 1929.-1936.g. - Strautzles 1939a). Bruno Bērziņš recenzijā par pirmo Strautzeļa fenoloģijas rakstu rakstīja: „Plašais materiāls, kura izsijāšana un izvērtēšana ņēma daudz laika, tomēr deva iespēju noskaidrot gājputnu kustības gaitu, ko redz klātpievienotajās kartēs.... Jā datu būt vēl vairāk, tad Strautzelis būtu varējis rast izskaidrojumu arī vienai, otrai citai problēmai. Cerams, ka šis pārskats dos ierosinājumu un interesi daudz citiem darbiem – un mēs turpmāk labāk pazīsim un izpratīsim mūsu dzimtenes dabu” (Bērziņš 1938). Neskatoties uz šim publikācijām, LOC arhīvā esošie putnu pavasara migrācijas dati joprojām nav pilnībā apstrādāti.

Viens no ievērības cienīgajiem Strautzeļa veikumiem ir pirmās Starptautiskās ligzdojošo balto stārķu uzskaites (1934.g.) rezultātu apkopošana, kas noteikti prasīja daudz laika un kurus ar Nikolaja fon Tranzē starpniecību nopublicēja vācu valodā prestižajā vācu ornitoloģiskajā žurnālā „Ornithologisches Monatsberichte” (Strautzels 1942). Domājams, ka pateicoties tieši šai publikācijai, Tālivalža Strautzeļa vārds tika iekļauts prestižajā grāmatā par Eiropas ornitologiem (Gebhardt 1964).

Likteņa pavediens (1944-1945)

1943. gada 19. maijā LOC pieprasījumā pēc gredzenošanas atļaujām vēl bija minēts Strautzeļa vārds (par dzīves vietu norādīts Čakstes bulvāris 3, Jelgavā), kas varētu liecināt, ka viņš vēl piedalījies organizācijas darbībā, savukārt, 1944.g. sarakstos viņa vārds nav atrodams. Pēc Tranzē sniegtās informācijas, Strautzels tika mobilizēts Latviešu leģionā (domājams, ka otrajā piegājienā, kad tika mobilizēti 1906.-1914.g. dzimuši Latvijas pilsoņi), kas varēja notikt līdz 1944.g. sākumam. Nākamais gads Strautzelim bija liktenīgs, jo Latviešu leģions tika ierauts vācu karaspēka atkāpšanās virpulī un sīvajās kaujās rietumu frontē, kā rezultātā viņš tika ievainots un jau pēc kara beigām 1945.gada 6. decembrī 38 gadu vecumā mira kādā slimnīcā Francijā. Apglabāts svešajā zemē...

Pēdējā informācija par Strautzeļa putnu novērojumiem attiecās uz 1944. gada vasaru. Kādā 1949. gada publicētajā pārskatā par Latvijas ornitofaunu (Тауриньш, Вилкс 1949) attiecībā uz ziemeļu gulbi ir rakstīts sekojošais: „ir norādījumi par ligzdošanu”. Šī raksta autori nesniedz precīzus apstākļus un novērotāja vārdu. Daudzus gadus vēlāk, Juris Lipsbergs rakstīja par ziemeļu gulbja statusu Latvijā nocitēja minēto informāciju par ligzdošanu un to papildināja ar paskaidrojumu, ka, iespējams, par šī apgalvojuma pamatu bija T.Strautzeļa rakstiskais ziņojums par iespējamo ziemeļu gulbja ligzdošanu 1944. gadā Tašu ezerā Liepājas rajonā (Липсберг 1983). Kā vēlāk (2006.g.) atcerējās Juris Lipsbergs, visu precizējumu par Strautzeļa novērojumu viņš saņēmis no Egona Tauriņa, kas pārbaudīja sugu tekstus un tos papildināja, bet pats autors minēto rakstisko ziņojumu nav redzējis.

Kur varēja palikt tas ziņojums? Teorētiski pastāv divi varianti. Pirmais – Strautzelis no frontes paspējis uzrakstīt par šo novērojumu kādam no palikušajiem ornitologiem (visticamāk Kārlim Vilkam) vai ziņojums tika nosūtīts uz LOC. 2006. gadā pārskatot LOC arhīva esošo informāciju par periodu no 1941. līdz 1944. gadiem, šāds dokuments netika atrasts. Šaubas par Strautzeļa novērojumu izraisa minētais 1944. gads. Ņemot vērā Tranzē sniegto bibliogrāfisko informāciju par Strautzeli, kur ir norādīts, ka viņš tika iesaukts Latviešu leģionā un miris no ievainojuma Francijā. Tas vien nozīmē, ka Strautzels bija iesaukts 15. divīzija, kuru noformēja Latvijā laikā no 1943. gada marta līdz 1944. gada janvārim (pēdējos kara dienestā iesauca vīriešus, kas bija dzimuši 1906.-1914. gados). Sākot ar 1944. gada janvāra līdz 1945. gada aprīlim divīzija piedalījās sīvajās kaujās Austrumu frontē un kara beigās tika pārvesta uz Vācijas teritoriju (Silgailis 2006). No augstāk minētā izriet, ka Strautzelim praktiski nebija iespējas tajā gadā apmeklēt šo Kurzemes ezeru. Varbūt tas ir noticis gadu iepriekš? Jāatzīmē, ka Nikolajs fon Tranzē savā pēdējā grāmatā par Latvijas putniem šo gadījumu neatzīmēja, tātad tas viņam nebija zināms (Transehe 1965).

Mums ir pieejams vēl viens interesants apraksts, proti, Latvijas Ornitoloģijas stacijas arhīvā ir pieejams dokuments, kuru rakstīja kāds V.Strautzelis – pēc teksta saprotams, ka T.Strautzeļa brālis. Vēstule datēta ar 14.05.1950.g. un tajā ir sniegta faunistiska rakstura informācija par dažādiem putnu novērojumiem, laika posmā no 1922. līdz 1950 gadam, tajā skaitā aprakstīts šāds gadījums: „1944. gada augustā man nāca zināms, ka nelielā ezeriņā – dīķī, ap 1 km rietumos no Padones skolas (pie Durbes) iepriekšējā vasarā esot perējis gulbis. Novērojot ar brāli vairākas stundas šo niedrēm aizaugušo ezeriņu, gulbi gan neredzējām...”. Vai tas bija šis gadījums un vai tas vēlāk varēja būt interpretēts par ziemeļu gulbja ligzdošanu? Pašlaik viennozīmīgas atbildes nav, kamēr netiks sameklēts oriģināls - Strautzeļa rakstītais dokuments, kuru varētu izvērtēt un ar kuru var pamatot šo novērojumu.

Pateicības

Autors gribētu izteikt pateicību Ievai un Ilzei Vilks par iespēju iepazīties un izmantot fotogrāfijas un citu informāciju no Kārļa Vilka arhīva. Paldies Jurim Kazubiernim par atļauju apskatīt Latvijas Ornitoloģijas centrāles un Latvijas Ornitoloģijas stacijas arhīvus. Paldies Jurim Lipsbergam un Mārim Strazdam par konsultācijām.

Piezīmes

1. Alfrēds Brēms (Alfred Edmund Brehm, 1829-1884) – vācu izcelsmes ceļotājs, kolekcionārs un zoologs. Autors vienai no populārākajām dabas enciklopēdijām – „Dzīvnieku valsts”, kas pirmo reizi izdota Vācijā sešos sējumos laikā no 1863. līdz 1869.g. un vēlāk pārtulkota daudzās pasaulēs valodās. Latviešu valodā pirmo reizi enciklopēdija tulkota LU privātdocenta Paula Galenieka redakcijā un izdota 32 sējumos 1927.-1928.gadā izdevniecībā „Grāmatu draugs” (saīsināts tulkojums). Atkārtots izdevums - 1936. gadā.
2. Latvijas Ornitoloģiskās centrāles arhīvs, dokuments nr.A156 (rakstīts Jelgavā 27.03.1929).
3. Datēta ar 15.03.1933., atrodas Kārļa Vilka ģimenes arhīvā, citēta oriģinālajā valodā.
4. Savā vēstulē Kārlim Vilkam Strautzels citēja informāciju no pirmā putnu migrāciju atlanta, kas tika publicēts Vācijā 1931. gadā, pamatojoties uz apmēram 7000 gredzenoto putnu atradumiem. Šis bija šāda veida pirmais atlants pasaulē. Sk.: Schuz E., Weigold H. 1931. Atlas der Vogelzuges nach der Beringungsergebnissen bei palaearktischen Vogeln. Berlin, Friedlander, 160 S. + 150 Taf.
5. Latvijas Ornitoloģiskās centrāles arhīvs, dokuments nr.728.
6. Teksts citēts oriģinālajā valodā.
7. Domāts – Nikolajs fon Tranzē.
8. Latvijas Dabaszinātņu studentu biedrības pirmsākumi meklējami 1920. gada 22.februārī, kad dabaszinātņu studentu sapulcē pieņēma jaundibināmas organizācijas statūtus un ievēlēja valdi. No sākuma organizācijas nosaukums bija „Latvijas Augstskolas Dabaszinātņu nodaļas studentu Pulciņš”, bet tā paša gada 9. decembrī to pārdevēja par biedrību. Kopš 1925.gada 8. februāra tās sastāvā izveidota arī zooloģijas nodaļa. Tā bija akadēmiskā biedrība, kuras sastāvā varēja būt arī vecbiedri un goda biedri ar izcilu veikumu zinātnē.
9. Teksts citēts oriģinālajā valodā.
10. Žurnāls „Ornithologische Monatsberichte” (Ornitoloģiskie ikmēneša jaunumi) tika izdots Vācijā laikā no 1893. gada līdz 1944.g. Pārsvarā tajā publicējas vācu izcelsmes ornitologi, bet Tālivaldis Strautzels bija vienīgais latviešu izcelsmes autors, kas publicēja rakstu šajā žurnālā.
11. Iespējams, ka 2006. gadā Latvijas Republikas nopirktie Latviešu leģiona 15. divīzijas dokumenti ļaus precizēt T.Strautzeļa dzīves gājumu šajos pēdējos viņa dzīves gados.
12. Latvijas Ornitoloģijas staciju nodibināja pēc Egona Tauriņa un Kārļa Vilka iniciatīvas 1946. gadā pie Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas. Šī organizācija pēc būtības jau Padomju Latvijā turpināja LOC darbību, organizējot putnu gredzenošanu un vācot citu ar putniem saistītu informāciju. Stacija darbojās līdz 1957. gadam, kad uz tās bāzes pamatā Latvijas Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūtā izveidota Ornitoloģijas laboratorija. Stacijas arhīvs atrodas Ornitoloģijas laboratorijā Salaspilī.

LITERATŪRAS SARAKSTS

Anon 1940. L.U. Dabaszinātņu studentu biedrības 20 gadu darbs. - Daba un zinātne 4: 135-138.
Ābele K. 1938. Zooloģija. – Zinātne tēvzemei divdesmit gados 1918-1938. Rīga, Latvijas Universitāte: 26-35.
Bērziņš B. 1935. Latvijas ornitoloģiskās centrāles 10 gadi. - Daba un zinātne. 4: 108-113.
Bērziņš B. 1938. Strautzelis. Dažu Latvijas gājputnu atgriešanas gaita. - Daba un zinātne. 6: 192.
Gebhardt L. 1964. Die Ornithologen Mitteleuropas. Bruhlscher verlag giessen.
Grigulis K. 1936. Kādi putni dzīvo Latvijā. Rīga, Latvijas Jaunatnes Sarkanais Krusts: 72.
Kalniņš A. 1943. Latvijas medniecība. Rīga.
Punnenovs N. 1938. Tūkstots kaiju valstībā. - Daba un zinātne. 6: 20-24.
Silgailis A. 2006. Latviešu leģions. Rīga, 358.lpp.
Strautzels T. 1934a. Ko novērot ziemā? - Daba un zinātne. 1: 26-28.
Strautzels T. 1934b. Melnais meža strazds pārziemo Jelgavā. - Daba un zinātne. 1: 31.
Strautzels T. 1934c. Par mūsu fotogrāfijām. - Daba un zinātne. 1: 31.
Strautzels T. 1934d. Vārna ēd pīlādžu ogas. - Daba un zinātne. 1: 31.
Strautzels T. 1934e. Cik bieži putni apmeklē ziemā barojamos galdiņus. - Daba un zinātne. 1: 32.
Strautzels T. 1934f. Piezīmes par dzelteno vanadziņu. - Daba un zinātne. 3: 86-87.
Strautzels T. 1934g. Īpatnējas ligzdošanas vietas. - Daba un zinātne. 5: 157.
Strautzels T. 1934h. Al. Grosse un N. F. Transehe – Austrumbaltijas mugurkaulaino saraksts. - Daba un zinātne. 5: 159-160.
Strautzels T. 1935a. Piekūnu audzētava. - Daba un zinātne. 1: 30.
Strautzels T. 1935b. Putns ar skroti galvā. - Daba un zinātne. 1: 30.

Strautzels T. 1935c. Novērojumi par putniem. - Daba un zinātne. 2: 66.
Strautzels T. 1935d. Novērojumi par putniem. - Daba un zinātne. 4: 125.
Strautzels T. 1937a. Zosis un gulbji Kaņiera ezerā. - Daba un zinātne. 1: 25-26.
Strautzels T. 1937b. Fazāni savvaļā. - Daba un zinātne. 1: 26.
Strautzels T. 1937c. Novērojumi par lauku balodi. - Daba un zinātne. 5: 178-180.
Strautzels T. 1938a. Dažu Latvijas gājputnu atgriešanās gaita. - Fenoloģiskie novērojumi Latvijā. Rīga: 16, 8 kartes.
Strautzels T. 1938b. Kajaks perē kokā. - Daba un zinātne. 6: 184-185.
Strautzels T. 1938c. Jūras upuri. - Daba un zinātne. 6: 188.
Strautzels T. 1939a. Gājputnu ierašanās Latvijā (Novērojumu rezultāti par 1929.-1936.g.). - Lauks. izmēģ. un pētījumu žurnāls. 2/3: 286-317.
Strautzels T. 1939b. Gulbji un zosis Engures ezerā. - Daba un zinātne. 1: 58.
Strautzels T. 1939c. Melnais erickiņš - Phoenicurus ochruros ater (Brehm). - Daba un zinātne. 4: 154.
Strautzels T. 1939d. Vārnas ziemā. - Daba un zinātne. 6: 222.
Strautzels T. 1942. Zusammenfassung der Ergebnisse der Storchbestandszählung in Lettland 1934. – Ornithologische Monatsberichte. 50(3): 69-79.
Transehe 1927. Latvijas Ornitoloģijas Centrales ziņojums (1925./26.g.). - Daba. 3: 108-117.
Transehe N.v. 1965. Die Vogelwelt Lettlands. - Hannover-Doehren, Harro v. Hirschheydt: 102-103.
Transehe N., Sināts R. 1936. Melnais erickiņš. – Grām.: Latvijas putni. Rīga, Mežu departamenta izdevums: 126.
Vilks K. 1986. Atmiņas par putniem. - Rīga, Zinātne, 151.lpp.
Липсберг Ю. 1983. Лебедь – кликун Cygnus cygnus (L.). - В кн. Птицы Латвии. Территориальное размещение и численность (ред. Я.Виксне). Рига, Зинатне, 35 стр.
Тауриньш Э.Я., Вилкс К.А. 1949. Список орнитофауны Латвийской ССР. - Охрана природы. 9, Москва: 52-73.

xxxx