Sākumlapa

Ūdeņu čipste

Sākumlapa

Ūdeņu čipste Anthus spinoletta - jauna putnu suga Latvijā

Māris Jaunzemis

2004. gada 15. oktobra vēlā pēcpusdienā gāju pārbaudīt tīklu, kas bija uzstādīts Papes ezera rietumu krastā, tā sauktajā “Jānīšu” līcī – vietā, kur ezers atbrīvots no niedrēm un kur pieejami dubļu un atklāta ūdens laukumi. Lai arī ne uz ko īpašu necerēju, tīkls tomēr bija regulāri jāpārbauda, jo arī dienas vidū varēja gadīties kāds putns.

Notikums

To, ka šajā vietā var noķert ne tikai vistilbes Lymnocryptes minimus un mērkaziņas Gallinago gallinago, zināju jau iepriekš gan no raksta “Putnos dabā” (Kalvāns 2002) un sarunām ar gredzenotājiem, gan no paša personīgās pieredzes. Visumā vienmuļo brišanu līdz tīklam, kurš pa dienu lielākoties plandījās vējā tukšs, reizēm “saldināja” kāds neparastāks noķertais putns. Tādi negadās bieži, tomēr baltvēderis Anas penelope, lielā čakste Lanius excubitor un vēlu rudenī noķerts ezeru ķauķis Acrocephalus scirpaceus ir vismaz atzīmēšanas vērti. Pa gabalu ieraudzījis, ka tīklā kaut kas karājas, nopriecājos, ka šoreiz brišana pa dubļiem nav bijusi veltīga un pieliku pie acīm binokli, lai pa gabalu paskatītos, kas tad mani sagaida. Skatu daļēji aizsedza niedres, bet izskatījās, ka tīklā ir iekritis kāds no mazajiem mežastrazdiem – plukšķis Turdus iliacus vai dziedātājstrazds Turdus philomelos. Piegājis pie tīkla apjuku – tas nebija neviens no augstāk minētajiem putniem. Vēl trakāk – es vispār nevarēju saprast, kas tas tāds ir. Kādā brīdī galvā pazibēja doma, ka tas varēt būt pat kāds no Catharus ģints strazdiem, jo putns izskatījās padrukns, kā arī dominēja pelēcīgas, brūnas un bālganas krāsas. Pieejot pilnīgi klāt un sākot atbrīvot putnu no tīkla, pēc putna galvas un kāju izskata sapratu, ka tā ir kāda no čipstēm Anthus, tomēr īstas skaidrības par sugu nebija. Izbridis no ezera, putnu dažas reizes nofotografēju, saprotot, ka noteikšana nebūs vienkārša, tomēr steigā veiktie uzņēmumi vēlāk izrādījās neasi.

Kad atgriezos ornitologu bāzē, kopā ar citiem klātesošajiem ķēros pie sugas noteikšanas. Pirmā tika noraidīta versija par pļavu čipsti Anthus pratensis. Putnam bija tumšas kājas, kas neatbilst šai sugai, un tas bija manāmi lielāks nekā pļavu čipstes, ko bija nācies turēt rokās iepriekš. Izmantojot noteicēju (Mullarney et al. 1999), noskaidrojām, ka tā var būt tikai akmeņu čipste Anthus petrosus vai ūdeņu čipste Anthus spinoletta, jo citām čipstu sugām nav tumšas, melnganas kājas kā tas bija manis noķertajam putnam. Par nelaimi, Papē uz vietas nevienam nebija speciālas čipstu noteikšanas literatūras. Apskatot putnu, tas neizskatījās atbilstošs tipiskai ūdeņu čipstei (lai arī nevienam no klātesošajiem nebija nekādas pieredzes ar šo sugu), kaut gan visiem bija skaidrs, ka tāda neizskatās arī tipiska akmeņu čipste. Zinot cik dažādas individuālās variācijas ir novērotas pie mums Latvijā sastopamajai Skandināvijas akmeņu čipstei A.p.littoralis, kā arī teorētiski bija zināms, ka ūdeņu čipstes nominālā pasuga A.s.spinoletta arī ir diezgan variējoša, nebija īstas pārliecības, ka uz vietas varētu pierādīt šī putna piederību jaunai putnu sugai Latvijā. Laiks ātri gāja uz priekšu, saule sāka pazust aiz kāpas un putns, labu laiku ņurcīts pa rokām, sāka kļūt apātisks un bija bažas, ka tā turpinot, tas var nobeigties man rokās. Tādēļ ātri bija jāpieņem lēmums.

Pēc L.Svensona noteicēja (1992) viena no pazīmēm, kas izmantojama šo sugu atšķiršanai, turot tās rokās, ir astes malējo spalvu izskats. Steigā šo pazīmi interpretēju, kā vēlāk izrādījās, kļūdaini. Noteicis putnu kā akmeņu čipsti, to apgredzenoju, nofotografēju un atlaidu. Jutos diezgan apmierināts – pēc putnu gredzenošanas centra vadītāja Jura Kazubierņa vārdiem, šī bija pirmā Latvijā gredzenotā akmeņu čipste!

Atrisinājums

Atgriezies mājās no Papes, ņēmos pētīt speciālo literatūru un salīdzināt to ar iegūtajām fotogrāfijām. Manis noķertajai čipstei malējās astes spalvas baltā daļa nebija pilnīgi balta. Daļa ārburas tuvāk spalvas galam bija gaiši brūngana. Izmantojot jaunāko literatūru par čipstu noteikšanu (Alström, Mild 2003) atradu attēlu, kurā salīdzināta šī pazīme starp akmeņu un ūdeņu čipstēm. Šajā attēlā ūdeņu čipstes malējās astes spalvas bija attēlotas tieši tādas, kā redzamas fotogrāfijā Papes čipstei (1. att.).

1. attēls. Malējo astes spalvu salīdzinājums. Kreisajā pusē ūdeņu čipstes aste (15.10.2004. Pape,
foto: M.Jaunzemis), bet vidū un kreisajā pusē divu Papē iegūtu akmeņu čipstu astes - vidējais īpatnis
iegūts 29.09.2001. (atrodas Latvijas Dabas muzejā, foto: A.Celmiņš 11.11.2004.), labais malējais -
25.09.1996. (atrodas V.Rozes kolekcijā, foto: K.Millers 21.11.2004.).

Pēc P.Alstrēma un K.Milda (2003) akmeņu un ūdeņu čipstēm divas malējās astes spalvas parasti atšķiras visos spalvu tērpos (to gan parasti ir grūti redzēt lauka apstākļos). Akmeņu čipstei ir izplūdis bāls, brūngani pelēks ķīlis uz malējās astes spalvas un mazs, bāls pleķītis uz nākamās spalvas (vai pat šī spalva vispār bez jebkāda zīmējuma). Turpretim ūdeņu čipstei ķīlis uz malējās astes spalvas ir balts (Alström, Mild 2003) vai bālgans (Alström, Mild 1996), kā arī uz nākamās spalvas gala ir bālgans ķīlītis. Šī pazīmes liecina ka Papē noķertais putns atbilst ūdeņu čipstei. Izpētot fotogrāfijās citas pazīmes un salīdzinot tās ar literatūrā uzrādītajām (Alström, Mild 1996, 2003), izrādījās, ka arī tās atbilst ūdeņu čipstes pazīmēm. Skaidri saskatāma ir silti brūnā krāsa muguras lejasdaļā, kā arī tas, ka mugurpusē un uz spārniem nav zaļganā toņa, kā tas būtu raksturīgi akmeņu čipstei. Papes čipstei galvas virspuse, mugura, muguras lejasdaļa un virsastes segspalvas ir silti brūnas ar neizteiktu, bet skaidri redzamu pelēkāku joslu uz pakauša. Muguras augšdaļas svītrojums mazāk izteikts kā caurmērā akmeņu čipstēm (2. att.).

2. attēls. Ūdeņu čipste Papē 15.10.2004. Foto: M.Jaunzemis.

Ķermeņa apakšpuses pamatkrāsa ir tīri bālgana ar nelielu viegli dzeltenīga toņa piejaukumu, kas atšķiras no akmeņu čipstes, kam šī krāsa ir netīri dzeltenīga. Svītras uz krūtīm un ķermeņa sāniem pelēki brūnganas, vidēja platuma uz krūtīm un diezgan neizteiksmīgas, šauras un īsas uz sāniem (3. att.). Akmeņu čipstēm šīs svītras parasti garas, platas un izplūdušas, kas rada tumšāku iespaidu ķermeņa apakšpusē.

3. attēls. Ūdeņu čipste Papē 15.10.2004. Pape. Foto: M.Jaunzemis.

Aizdomas, ka Papē noķertais putns ir ūdeņu čipste, pēc fotogrāfijās redzamo pazīmju izpētīšanas pārvērtās pārliecībā. Šo pārliecību vēl vairāk palīdzēja nostiprināt ziņas, kas tika saņemtas no ārzemju putnu ekspertiem un pazinējiem. Uz EBN (EuroBirdNet) izplatīto lūgumu palīdzēt noteikt Papē noķerto putnu, tika saņemtas atbildes, kuras viennozīmīgi norādīja uz ūdeņu čipsti. Šeit daži citāti no saņemtajām vēstulēm:

“Your photos show a Water Pipit Anthus spinoletta spinoletta”. Per Alström, Sweden.

“Here are the main criteria which make me identify your pipit as a Water Pipit:
Head: presence of a clearly demarcated white supercilium extending behind the eyes; head and neck colour greyish, no brownish-olive tinge. Upperparts: only very faint streaks visible. Underparts: fine streaks, extending along the flanks and the upper breast (less on the lower breast), but not reaching the belly. Streaks on the Rock Pipit's breast should be coarser, darker, and should extend to the belly, creating a contrast with the white undertail coverts. Wings: the 2 wing bars (median and greater coverts) are quite clearly demarcated. In this individual, it is not as much conspicuous as on others, but the wing-bars are white. Tail: the pattern of the outer tail-feathers also clearly points towards Water Pipit - outermost feather with a well-developed white terminal zone. 2nd outermost with a well-defined white "tooth" in the black.
” Benoit Paepegaey, France.

“Just saw your pipit pictures on the Netfugl site and would just say that the bird is a typical Water Pipit in winter plumage. Key features: Clean whitish underparts with fairly sparse flank streaking (dirtier ground colour and stronger streaking on Rock). Brownish upperparts with prominent wingbars (less prominent wingbars on Rock and darker upperparts). Grey nape contrasting with brownish mantle. Yellowish tone to inner half of lower mandible on bill (usually darker on Rock). Pure white outer tail feathers (off-white on Rock). Prominent whitish supercilium (less pronounced on Rock).” Greg McIvor, Falsterbo, Sweden.

“I have looked at your pipit photos, and I believe it is certainly a Water Pipit. The brightness of the underparts, the extent of white in the outer two rectrices, the rather well-marked wingbars, the head pattern and the colour of the upperparts all suggest Water rather than Rock”. Killian Mullarney, Ireland.

“Although I'm not a real expert in the identification of Water and Rock Pipits, I do see both more or less regularly in the Netherlands during winter. So far, I have not encountered a situation in which I had good views of a Water or Rock Pipit and had any difficulty in identifying the bird in question. The basic rule is simple: if it shows whitish underparts, it's a Water and certainly not a Rock. Details like a whitish supercilium, lack of buffish tones (rather grey and white all over), weakly marked upperparts and extensive white in the outer tail feathers are further features excluding Rock (and any other species of Pipit) and all indicating Water Pipit. So, in my opinion there's not the least bit of doubt that your bird is a Water Pipit (Anthus spinoletta) as all features fit that species and there are no features indicating another species. The location seems to be rather typical for the species: if I go looking for Jack Snipes, I usually find Water Pipits.” Rik Winters, Netherlands.

4. attēls. Ūdeņu čipste Papē 15.10.2004. Pape. Foto: M.Jaunzemis.

Putna vecums turot to rokās pārliecinoši netika noteikts. Kad lūdzu to komentēt monogrāfijas "Moult and Ageing of European Passerines" autoram Lukasam Jenni (Lukas Jenni) no Šveices Ornitoloģijas institūta, saņēmu atbildi, ka viņš un Rafaels Vinklers (Raffael Winkler - augstāk minētās monogrāfijas līdzautors) ir pārliecināti, ka mūsu čipste ir pirmā gada putns. Uz to norāda tas, ka 8. un 9. spārna sekundārās segspalvas ir nomainītas, bet 1.-7. un 10. ir no juvenīlā apspalvojuma. Vidējās segspalvas arī ir nomainītas un izskatās svaigākas nekā juvenīlās sekundārās segspalvas (4.att). Nodilušās astes spalvas (1.att) arī norāda uz jauno putnu.

Vai tiešām jauna suga Latvijā?

Veicot Papē noķertās čipstes noteikšanu un pētot pieejamo literatūru, pēkšņi uzradās jautājums, vai tiešām šis ir pirmais ūdeņu čipstes sastapšanas gadījums Latvijā? Literatūrā tika atrasta ziņa, ka 1962. gada 22. septembrī G. Lejiņš Engures ezera krastā ieguvis ūdeņu čipstes īpatni, kurš glabājas LU Zooloģijas muzejā (Редерс 1983).

Lai pārbaudītu šo informāciju, kopā ar Agri Celmiņu apmeklējām muzeju un veicām muzeja fondos esošās čipstes apskati un noteikšanu. Putns izrādījās akmeņu čipste, kam galvas virspuse, mugura, virsastes segspalvas, spārnu virspuse ar tipisku zaļganu nokrāsu. Krūtis, vēders un sāni netīri brūngani dzeltenīgi ar tumšām, izteiktām, platām, izplūdušām svītrām (5.-6. att), kas ļoti atšķiras no ūdeņu čipstes gaišās ķermeņa apakšpuses krāsas. Astes divu malējo spalvu zīmējums atbilst tipiskai akmeņu čipstei (7. att).

5. attēls. Akmeņu čipste. Iegūta 1962. gada 22. septembrī Engures ezera krastā (G.Lejiņš).
Foto: M.Jaunzemis 01.12.2004. LU Zooloģijas muzejā.

6. attēls. Akmeņu čipste, kura iegūta 1962. gada 22. septembrī Engures ezera krastā (G.Lejiņš).
Foto: A.Celmiņš 01.12.2004. LU Zooloģijas muzejā.

7. attēls. Akmeņu čipste, kura iegūta 1962. gada 22. septembrī Engures ezera krastā (G.Lejiņš).
Foto: A.Celmiņš 01.12.2004. LU Zooloģijas muzejā.

Fakts, ka muzejā esošais putns ir akmeņu un nevis ūdeņu čipste, nav jāuzskata par noteikšanas kļūdu, jo tajā laikā tās tika uzskatītas par vienas sugas (ūdeņu čipstes) divām pasugām. Tikai 1980-tajos gados tika ierosināts sadalīt ūdeņu čipsti trīs sugās – A.spinoletta (ūdeņu čipste), A.petrosus (akmeņu čipste) un A.rubescens (gaišbrūnā čipste*) (Devillers 1980; BOURC 1986; Alström, Mild 1987; Knox 1988 - visi cit. pēc Alström, Mild 2003). Šādai taksonomijai tad arī seko lielākā daļa šodienas autoru.

*) A.rubescens latviskais nosaukums nav oficiāls un citos avotos var atšķirties.

Sastopamība kaimiņvalstīs

Polija. Ligzdo valsts dienvidos. Tiek vērtēts, ka kopējais pāru skaits ir 2200–2700. Lielākā populācijas daļa sastopama Tatru kalnos. Neligzdošanas laikā sporādiski parādās zemienēs, daži īpatņi arī ziemā (Tomiałojc, Stawarczyk 2003).

Dānija. Līdz 1992. gadam tikai 7 novērojumi (Malling Olsen 1992). Deviņdesmito gadu otrajā pusē novērojumu skaits strauji pieauga, kā rezultātā pēc 1997. gada ziņojumi par ūdeņu čipsti vairs netiek reģistrēti retumu komisijā (Thorup, Nielsen 2004). Arī turpmāk novērojumu skaits pieaug. 2000. un 2001. gados suga novērota rekordlielā skaitā (Lange et al. 2002; 2003).

Zviedrija. Suga tiek vērtēta kā regulāri sastopama (>100 novērojumu) (Jirle 2004). Par to viegli var pārliecināties, ielūkojoties dažās interneta lapās, piemēram, http://www.tarsiger.com vai http://svalan.environ.se/rappsyst/swedish_daily.asp, kur ziņojumi par ūdeņu čipsti sākot ar oktobra vidu parādās gandrīz katru dienu.

Krievija. Par sugas statusu mums tuvākajos Krievijas reģionos ziņas iegūt neizdevās. Bijušās PSRS teritorijā nominālā pasuga sastopama Karpatos (Степанян 2003), kur ligzdo.

Somijā, Igaunijā, Lietuvā un Baltkrievijā ūdeņu čipste līdz šim nav novērota (M.Helīna vēstule; Elts et al. 2003; Eesti Linnuharulduste komisjon 2004; K.Kastrēna vēstule; A.Vintčevska vēstule).

Izplatība un pasugas

Ūdeņu čipste ligzdo kalnainos apvidos no dienvidu un centrālās Eiropas līdz Aizbaikāla reģionam. Ziemo rietumu un Dienvideiropā, Arābijā, dienvidrietumu Āzijā un Ķīnas dienvidos. Ārpus ligzdošanas sezonas ūdeņu čipstes atrodamas atklātās ainavās zemienēs, parasti saldūdeņu tuvumā.

Trīs izteiktas pasugas. A.s.spinoletta ligzdo centrālajā un dienvidu Eiropā, ziemo rietumu, centrālās un dienvidu Eiropas zemienēs, ZR Āfrikā. Tieši šī pasuga nereti kā ziemotāja ieklīst Ziemeļeiropā. A.s.coutellii ligzdo Turcijā, Kaukāzā, Irānas ziemeļos un Kopetdagā. Ziemo galvenokārt Mazāzijā, Vidējos Austrumos, Arābijā un ZA Āfrikā. A.s.blakistoni ligzdo Tadžikijas un Kirgīzijas kalnos, Kazahijas austrumos, Krievijas dienvidos, Mongolijā un Ķīnas ZA provincēs. Ziemo Pakistānā, ZR Indijā un Ķīnas dienvidos.

Pateicības

Liels paldies ārvalstu ekspertiem un putnu pazinējiem, kuri atsaucās aicinājumam komentēt Papē noķertās čipstes sugu un vecumu: Per Alström (Zviedrija), Phil J. Belman (Anglija), Christoph Bock (Vācija), Denis Cachia (Malta), Lukas Jenni (Šveice), Graeme Joynt (Anglija), Pawel Malczyk (Polija), Greg McIvor (Zviedrija), Killian Mullarney (Īrija), Thomas Noah (Vācija), Ola Nordsteien (Norvēģija), Benoit Paepegaey (Francija), Petro Pynnönen (Somija), Hanns-Jörg Rohwedder (Vācija), Geert De Smet (Beļģija), Norman van Swelm (Nīderlande), Cees de Vries (Nīderlande), Raffael Winkler (Šveice) un Rik Winters (Nīderlande). Paldies Aivaram Petriņam un Madaram Bergmanim, kuri LU Zooloģijas muzeja fondos atrada 1962. gadā iegūto čipsti, kā arī radīja iespēju apskatīt muzeja fondus un veikt putna sugas noteikšanu. Pateicos Ruslanam Matrozim un Kārlim Milleram par atsūtītajām fotogrāfijām pēc kurām tika veikta ūdeņu čipstes un akmeņu čipstes astes spalvu salīdzināšana. Pateicība pienākas arī Krister Castren (Lietuva), Martin Helin (Somija), Uku Paal (Igaunija), Jevgeni Shergalin (Igaunija), Tadeusz Stawarczyk (Polija) un Alexandre Vintchevski (Baltkrievija), kuri sniedza ziņas par ūdeņu čipstes statusu mūsu kaimiņvalstīs. Liels paldies Agrim Celmiņam par palīdzību čipstes sugas noteikšanā LU Zooloģijas muzejā, kā arī par šī raksta sagatavošanu publicēšanai internetā.

Summary

The Water Pipit Anthus spinoletta - first record to Latvia

On 15th October 2004 an unfamiliar pipit was trapped for ringing in the Lake Pape in very south west of Latvia. Initially the bird was identified as Rock Pipit Anthus petrosus, ringed and released. After checking pictures of the bird, literature and mounted specimens of Rock Pipit in Natural History Museum of Latvia, the bird was reidentified as first-year Water Pipit Anthus spinoletta spinoletta. Valuable comments were received from foreign experts familiar with the Water Pipit in western Europe. The pattern of two outermost tail feathers, greyish nape, warm brown coloration of rump and upper tail coverts, whitish coloured underparts with relatively diffuse dark grey -brown streaks on breast and flanks – all these features indicate this species. This is the first record of Water Pipit to Latvia. Status of species in neighbouring countries is shortly presented.

Literatūra un internets

Alström P., Mild K. 1996. The identification of Rock, Water and Buff-bellied Pipits. Alula 2: 161-175.
Alström P., Mild K. 2003. Pipits and Wagtails. Princeton.
Eesti Linnuharulduste Komisjon. 2004. The list of all the records accepted by the Estonian RC by 1.01.2004. Internets: http://www.eoy.ee/yhing/hk.htm (skatīts 08.11.2004.).
Elts J. et al. 2003. Status and numbers of Estonian birds, 1998-2002. Hirundo 16: 58–83.
Jirle E. 2004. Holarctic Birds (with status for all species recorded in Sweden). Internets: http://www.pheromone.ekol.lu.se/hollisteng.html (skatīts 08.11.2004., saite vairs nestrādā).
Kalvāns A. 2002. Neparasti daudz noķerto vistilbju Papē. Putni dabā 12, 4: 26-27.
Lange P., Christensen R. 2003. Fugle i Danmark 2001- årsrapport. DOFT 97, 3: 239-272.
Lange P., Christensen R., Lindballe P. 2002. Fugle i Danmark 1999 og 2000 – årsrapport over observationer. DOFT 96, 3: 91-144.
Malling Olsen K. 1992. Danmarks fugle – en oversigt. DOF.
Mullarney K., Svensson L., Zetterström D., Grant P.J. 1999. The most complete field guide to the birds of Britain and Europe. Collins.
Svensson L. 1992. Identification Guide to European Passerines. Stockholm.
Thorup K., Nielsen H.H. 2004. Sjældne fugle i Danmark og Grønland i 1999. Internets: http://www.dof.dk/pdf/DOFT.pdf (skatīts 08.11.2004).
Tomiałojc L., Stawarczyk T. 2003. Awifauna Polski. Rozmieszczenie, liczebnosc i zmiany. PTTP Pro Natura, Wroclaw.
Редерс В. 1983. Горный конек. - Птицы Латвии. Территориальное размещение и численность. Под. ред. Я.Виксне, Рига, 139.
Степанян Л.С. 2003. Конспект орнитологической фауны России и сопредельных территорий (в границах СССР как исторической области). Академкнига. Москва.

Māris Jaunzemis Maris.Jaunzemis@apollo.lv.