Sākumlapa

Bišu dzeņu ligzdošana

Sākumlapa

Pirmais bišu dzeņa Merops apiaster ligzdošanas gadījums Latvijā

Agris Celmiņš, Kārlis Millers un Valdis Roze

Pēc putnu ziņām trūcīgā un garlaicigā 2003. gada jūlija augusta pirmā diena atnesa pārsteidzošu ziņu - Medzes apkārtnē Liepājas rajonā novērots baltgalvas grifs. Vairāki putnu vērotāji tajā pat dienā jau devās apskatīt grifu, kad ceļā pienāca kāda cita, ne mazāk interesanta ziņa - turpat netālu Saraiķu apkārtnē esot manīti bišu dzeņi. Ziņa izrādījas vairāk kā patiesa - bišu dzeņi šajā vieta ne tikai uzturējās, tie tur ligzdoja! Šis bija pirmais bišu dzeņu ligzdošanas gadījums Latvijā un viens no tālākajiem uz ziemeļiem sugas izplatības areālā.

Bišu dzeņi jūrmalā pie Saraiķiem

Uzturoties Liepājas rajona jūrmalā pie Saraiķiem 27. jūlijā Oskars Peipiņš pamanīja putnus, par kuru sugas piederību lielu šaubu nebija. Tik raksturīgus putnus kā bišu dzeņus nebija grūti atpazīt. Palīdzēja arī putnu noteikšanas iemaņas, kuras viņš bija apguvis kādreiz vēl dzīvodams Krāslavā un piedaloties putnu vērošanas ekskursijās kopā ar ornitologu Indriķi Kramu. Putni jūrmalas pļavā uzturējās arī nākamajā dienā un O.Peipiņš nolēma par to informēt I.Kramu, jo radās aizdomas par ligzdošanu - bišu dzeņi tika redzēti ar barību knābī, un turpat jūras krasta atradās piemērota ligzdošanas vieta - krauja ar dažām krastu čurkstu Riparia riparia alām.

Augusta pirmajā dienā A.Celmiņš saņēma ziņu no I.Krama par iespējamu bišu dzeņu ligzdošanu jūrmalā pie Saraiķiem. Sagadīšanās pēc AC un vēl vairāki putnu vērotāji tajā brīdī jau bija ceļā uz Liepāju skatīt baltgalvas grifu pie Medzes. Tika nolemts apmeklēt arī bišu dzeņu novērošanas vietu. Jau vēlā pievakarē ieradāmies norādītajā vietā un samērā ātri atradām potenciālo ligzdošanas vietu jūras krastā un drīz vien arī pašus bišu dzeņus. Putnus tomēr neizdevās labi apskatīt. Atrašanas brīdī tie uzturējās patālu no jūras krasta, uz vadiem pie mājām, un drīz vien tos iztraucēja garāmgājēji. Viss bars (6 vai 7 putni) pacēlās gaisā, nozuda aiz kokiem un tajā dienā vairs netika redzēti. Apskatot dažas alas pārliecība par ligzdošanu neradās. Tika pieņemts, ka putni vai nu neligzdo, vai arī mazuļi jau ir izvesti. Iespējams, ka slēdziens būtu citāds, ja būtu apsekota visa piemērotā piekraste un atrastas visas alas. Taču tas izpalika, jo liedagā gar kraujas malu sauļojās cilvēki un, kā izrādījās vēlāk, tieši līdzās bišu dzeņu ligzdošanas alām.

1. attēls. Pieaugušie putni 2. augustā. Foto: Agris Celmiņš.

Pēc 1. augusta ziņa par bišu dzeņu uzturēšanos pie Saraiķiem kļuva zināma plašākam putnu vērotāju lokam. Augusta pirmajā nedēļā vietu apmeklēja vairākas vērotāju grupas. Tālāk uzskaitīti  nozīmīgākie novērojumi datumu secībā: 2.08. Izdodas precīzi saskaitīt, ka apkārtnē uzturas 7 pieaugušie putni (A.Celmiņš, M.Jaunzemis); 5.08. No rīta, kad novērojumus veic M.Kilups, A.Klepers un M.Tīrums, izdodas pārliecinoši konstatēt, ka vienā no alām bišu dzeņi baro mazuļus; 6.08. Kraujas nogāzē ir vismaz vēl viena potenciāla ligzdas ala, kurā redzamas kukaiņu hitīna atliekas, tomēr neizdodas pārliecināties vai mazuļi ir arī šajā alā; tajā pat dienā vēlreiz pārliecinoši redzēti 7 pieaugušie putni (V.Roze u.c.); 14.08. Alas tiek apskatītas ievadot tajās miniatūru video kameru (I.Līdaka), bet arī šī metode nedod pārliecinošus rezultātus - pirmajā atrastajā alā redzēti 2 mazuļi, bet otrās saturs paliek neskaidrs; 21.08. Veicot rūpīgus novērojumus K.Milleram un V.Rozem izdodas novērot kā no abām ligzdām tiek izvesti jaunie putni - 2 no pirmās atrastās ligzdas un 4 no otrās; 22.08. Apsekojot tuvāku un tālāku ligzdošanas vietas apkārtni bišu dzeņi vairs nav novēroti (A.Eglītis).

Ligzdošanas vieta

Piekrastē gar ceļu Saraiķi - Ziemupe rindojas viensētas. Starp tām diezgan plaši klajumi - tīrumi un pļavas. Pie mājām lielāku koku grupas. No ceļa virzienā uz jūru vietām stiepjas alkšņiem apauguši grāvji. Gar ceļu un virzienā uz mājām novilktas elektrolīnijas. Ligzdošanas vietas tiešā tuvumā plašs klajums - jūrmalas pļava (2. att. un 8. att. fons). Bišu dzeņi pārsvarā uzturējās prom no ligzdošanas vietas - uz elektrolīniju vadiem tuvāk mājām, no kurienes veica medību izlidojumus. Bija labi redzams, ka vadi bišu dzeņi ir nozīmīgs postenis, no kurienes labi sokas kukaiņu ķeršana. Vadu līnija, kas redzama 2. attēlā ir vistuvāk ligzdošanas vietai. Acīmredzot tieši tāpēc tā bija viena no galvenajām bišu dzeņu uzturēšanās vietām. Otra uzturēšanās vieta uz vadiem bija pārsimts metrus uz dienvidiem pie citām mājām. Reizēm tie ielaidās arī kokos, kur bija grūti pamanāmi.

2. attēls. Vieta, kur bišu dzeņi uzturējās visbiežāk. Ligzdošanas vieta jūras krastā ir aptuveni 250 m
attālumā virzienā aiz ēkas. Putni uz vadiem ir bišu dzeņi. Fotografēts 2. augustā: Agris Celmiņš.

Klajumā līdzās ligzdošanas vietai bija arī citi bišu dzeņu uzturēšanās posteņi - neliels krūmājs pļavas vidū un daži zemi pusnokaltuši ceriņu krūmi tuvāk jūras krastam. Šajā vietā bišu dzeņi mēdza nolaisties pirms lidojuma uz ligzdu (6. att.). Reizēm pat 3-4 putni vienlaicīgi nolaidās uz mazā zara un vēroja apkārtni, cits ar barību knābī, cits atgriežoties no ligzdas. Tādu uzvedību tomēr varēja veicināt vērotāju klātbūtne. Jāteic, ka bišu dzeņi bija samērā bailīgi un uzmanīgi. Novērot pielidošanu ligzdām no liedaga bija praktiski neiespējami. Tāpēc arī līdz pēdējam brīdim saglabājās neskaidrība par apdzīvoto alu skaitu. Var tikai minēt kādu traucējumu ligzdošanai radīja liedagā esošie atpūtnieki? Iespējams, ka nejūtot speciāli pievērstu uzmanību, bišu dzeņi galu galā ar to samierinājās. Kā mēs tagad zinām, ligzdošana tomēr bija sekmīga.

3. attēls. Ligzdošanas vieta 6. augustā. Pirmā atrastā ligzdas ala ir lejpus baltajiem ziediem.
Foto: Agris Celmiņš.

4. attēls. Ligzdošanas vieta no jūras puses 21. augustā. Ar bultiņām norādītas apdzīvoto alu vietas.
Pirmā atrastā ala ir kreisajā malā. Foto: Kārlis Millers.

Apdzīvotās alas atradās 7 m attālumā viena no otras un bija izraktas kraujas augšdaļā, tumšajā zemes slānī. Tālāk norādīti vairāki parametri attiecīgi pirmajai un otrajai alai (pēc 4. att.). Attālums augšup līdz zemes virsmai - 45 cm un 35 m; augstums virs liedaga aptuveni 2 m abām alām; augstums virs pakājes nogruvuma 1 m un 1,5 m; attālums no jūras krasta (no ūdens) - aptuveni 20 m abām alām; alu iekšējās dimensijas (nerēķinot ieejas paplatinājumu) - aptuveni 7 cm vertikāli un 6 cm horizontāli, dziļums - 1,1 m un 1,2 m; alu forma šķērsgriezumā - vertikāli ovāla ar mazliet platāku augšdaļu, lejas daļa plakana ar nelielu pacēlumu vidusdaļā; alu forma garenvirzienā - sākumā taisna, bet ar nelielu pagriezienu pa labi uz ligzdas kameru dziļumā. Nav speciāli salīdzinātas augšējā tumšā zemes slāņa un zemākā gaišā slāņa īpašības (grunts cietība), tāpēc ir pagrūti spriest, kāpēc abas alas veidotas tumšajā zemes slānī? Alu izvietojums nogāzes augšdaļā varētu būt saistīts ar drošības apsvērumiem. Krasts nav pārāk augsts, tikai kādus 2,5 m no tā pakājes pie liedaga. Zemāks alu novietojums varētu palielināt draudus ligzdu izdzīvošanai. Varētu būt arī cits iemesls. Tumšais auglīgākais zemes slānis ir blīvāk caurausts ar augu saknēm, kuras stabilizē alu sienas.

5. attēls. Pirmā atrastā ligzdas ala, no kuras tika izvesti 2 jaunie putni.
Fotografēts 6. augustā: Agris Celmiņš.

6. attēls. Pirmā atrastā ligzdas ala tuvplānā un pieaugušais putns ar kameni knābī pirms lidojuma
uz ligzdu. Zem šī zara tika salasītas bišu dzeņu barības atrijas. Fotografēts 6. augustā: Agris Celmiņš.

7. attēls. Otrā ligzdas ala (centrā), no kuras tika izvesti 4 jaunie putni.
Fotografēts 21. augustā: Kārlis Millers.

Jaunie putni no ligzdām izlidoja pilnīgi noformētā un gandrīz tik pat krāšņā apspalvojumā kā pieaugušie putni (8. att.). Dažas jauno putnu atšķiršanas pazīmes redzamas attēlā: zaļgana mugurpuse (skat. pieaugušos putnus 1. att.); centrālas astes spalvas tikai nedaudz pagarinātas (pieaugušajiem līdz 25 mm); acs varavīksne tumši brūna (pieaugušajiem tumši sarkana). Putnam attēlā lejpus dzeltenās rīkles jau ir izveidojies melnais kakla gredzens, un galvas virspuse ir koši brūna. Jaunajiem putniem juvenīlā apspalvojumā kakla gredzens nemēdz būt un mugurpuse, ieskaitot galvu ir bālāka (Fry et al. 1992). Līdz ar to iespējams, ka izlidošana no ligzdām bija sākusies jau pirms 21. augusta, un pēdējās dienās jaunie putni tikai atgriezās savās ierastajās mājvietās. Jāpiezīmē, ka 22. augustā bišu dzeņi ligzdošanas vietas apkārtnē vairs netika novēroti (A.Eglīša ziņojums). Tas varētu nozīmēt, ka jau nākamajā dienā bars bija pametis Saraiķu apkārtni.

8. attēls. Jaunais putns noķerts apgredzenošanai. Fotografēts 21. augustā: Kārlis Millers.

Barības objekti

Netālu no ligzdošanas vietas, zem sausa zara pļavā (6. att.) tika ievāktas bišu dzeņu barības atrijas. Dažas atrijas bija pilnīgi veselas (9. att.), citas jau sadrupušas. Kukaiņu atliekas tika detalizēti analizētas 10 veselajās atrijās. Atsevišķi tika analizēta pārējā atriju masa, pārskatot vai nav kāda kukaiņu suga, kas nav konstatēta veselajās atrijās.

9. attēls. Bišu dzeņu barības atrijas. Salasītas zem sausa zara pļavā, kur putni mēdza nolaisties
pirms lidojuma uz ligzdu. Foto: Agris Celmiņš.

Praktiski atpazīstamas ir tikai lielāko kukaiņu atliekas. Atrijās ir pazīmes arī no sīkākiem kukaiņiem, piemēram, divspārņiem, sīkiem plēvspārņiem un tauriņiem, taču tās ir stipri fragmentētas un saspiestas, tāpēc to skaitu ir grūti noteikt. Šie kukaiņi, acīmredzot, neveido būtisku bišu dzeņa barības īpatsvaru. Balstoties uz 10 atriju analīzi ir aprēķināts dažādu kukaiņu sugu aptuvenais īpatsvars barībā (skaitļi tabulā - kukaiņu skaits):

Taksons

1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 Kopā %

Kamenes Bombus spp.

6 4 7 9 4 4 1 7 42 39,3

Lapsenes Vespidae spp.

4 2 1 5 1 1 5 19 17,8

Spāres Odonata

1 2 2 3 1 5 3 1 18 16,8

Taureņi nenoteikti Lepidoptera

1 1 1 2 5 8,4

Medus bite Apis mellifera

1 1 2 4 3,7

Plēvspārņi nenoteikti Hymenoptera indet.

1 1 1 3 2,8

Vairogblaktis Pentatomidae

1 1 1 3 2,8

Sienāži Tettigonidae

3 3 2,8

Ziedmušas Syrphidae spp.

1 1 2 1,9

Bites Apoidea spp.

1 1 0,9

Līkvabole Nicrophorus sp.

1 1 0,9

Blaktis Heteroptera

1 1 0,9

Kukaiņi nenoteikti Insecta indet.

1 1 0,9

Kopā

8 8 15 14 15 13 9 5 8 8 103 100

Sadrupušajā atriju masā papildus konstatēti arī viens lapgrauzis Chrysomelidae un viens sirsenis Vespidae, Vespa crabro.

Vienā atrijā caurmērā konstatētas desmit vidēji lielu (kameņu) un pat lielu (dižspāre Aeshna sp.) kukaiņu atliekas. Pēc izmēra mazāku kukaiņu atlieku īpatsvars ir neliels. Acīmredzot bišu dzeņiem nav enerģētiski izdevīgi ķert sīkus kukaiņus. Šķiet, ka atsevišķos medību periodos mazuļi ir baroti ar viena tipa kukaiņiem, piemēram, ir atrijas, kurās dominē lapsenes, kamenes vai spāres, vai pat sienāži. Atrijās ar spāru atliekām ir mazāk citu kukaiņu atlieku. Iespējams arī, ka atsevišķi putni specializējas uz konkrētiem barības objektiem. Pēc atrasto kukaiņu īpatņu skaita mazuļu racionu veido galvenokārt plēvspārņi (kopā 64,5%) - pirmkārt, kamenes un lapsenes, kā arī neliels mājas bišu skaits. Arī taureņu un spāru īpatsvars barībā ir ievērojams (kopā 25,2%). Sienāžu atlieku atrašana liecina, ka daļu no medību laika putni pavada uz zemes. Līdzīgs sadalījums būtu arī pēc kukaiņu biomasas, lai gan tad lielāks īpatsvars būtu sienāžiem.

Līdzšinējie novērojumi Latvijā

Pirms 2003. gada Latvijā ir bijuši vairāki bišu dzeņu novērošanas gadījumi. Lai labāk izprastu cik novērojumu ir bijis un cik īpatņu tajos iesaistīti, jāizdala divi periodi - līdz XIX gs. beigām un kopš XX. gs. sākuma. Protams, ka novērojumi pirmajā periodā nevar iestiepties bezgalīgā pagātnē. Runa ir par aptuvenu laika periodu, ne senāku par XVIII gs. vidu. Attiecībā uz šo laika priodu B.Meijers (1815, citēts pēc A.Strazda 1983) piemin vairākus bišu dzeņu nošaušanas gadījumus Vidzemē, tomēr bez konkrētām ziņām par vietu un laiku. Daļa no toreiz aprakstītās teritorijas tagad atrodas Igaunijā, un līdz ar to šie gadījumi nav viennozīmīgi attiecināmi uz Latvijas tagadējo teritoriju. XIX gs. ir bijis gadījums, kad bišu dzenis nošauts Kurzemē un putna izbāzenis kādreiz ir glabājies bijušajā Jelgavas muzejā (Russow 1880, citēts pēc A.Strazda 1983). Arī šajā gadījumā precīza iegūšanas vieta un apstākļi nav zināmi.

No XX gadsimta sākuma līdz 2002. gadam Latvijā ir zināmi četri bišu dzeņa novērošanas gadījumi:

1. Nītaure, Cēsu r., sept. pirmā puse 1955. - 4 vai 5 novēroti (V.Sarmas ziņojums; Strazds 1983).
2. Salacgrīva, Limbažu r., 25.07.1984. - 1 novērots (Lipsbergs u.c. 1985).
3. Stende, Talsu r., 13.06.1991. - 1 novērots (D.Reinbergas ziņojums; Celmiņš et al. 1993).
4. Kuldīgas r., 13.05.1998. - 1 novērots (E.Račinska u.c. ziņojums; Celmiņš, Baumanis 2000).

No uzskaitītajiem tikai divi pēdējie ir izvērtēti un apstiprināti Latvijas Ornitofaunistikas komisijā. Šobrīd tomēr nav pamata uzskatīt, ka divi pārējie novērojumi būtu mazāk ticami. Pieņemot, ka nav jāapšauba XIX gs. Jelgavas muzejā nonākušā īpatņa izcelsmes vieta un sugas piederība, kopējais novērojumu skaits Latvijā līdz 2002. gadam ir 5, bet īpatņu kopskaits 8-9. Līdz ar to ligzdošana 2003. gadā pie Saraiķiem uzskaitē iekļaujas kā sestais novērošanas gadījums, un īpatņu skaits sasniedz 21-22 (ieskaitot 6 izvestos jaunos putnus).

Eiropas bišu dzenis

Runājot par bišu dzeni Latvijas kontekstā pietiek ar vienkāršu nosaukumu - "bišu dzenis". Pasaulē dzimtā Meropidae ir 25 bišu dzeņu sugas (Fry 2001) un pasaules kontekstā vairs nepietiek ar šiem diviem vārdiem. Lai nerastos pārpratumi, nosaukums tiek papildināts. Latviski pilns nosaukums ir Eiropas bišu dzenis. Šajā rakstā ir lietots g.k. vienkāršots nosaukums, bet vajadzētu atcerēties, ka citur, atkarībā no teksta specifikas, latviskais nosaukums varētu būt konkrētāks.

Minētās 25 bišu dzeņu sugas ir izplatītas tikai "vecajā pasaulē" - Eiropā, Āzijā, Āfrikā un Austrālijā. Eiropas bišu dzenis kā ligzdotājs sastopams visā Dienvideiropā un tālāk uz austrumiem Āzijā līdz Kazahijai un Afganistānai. Areāla ziemeļu robeža sasniedz Poliju, Baltkrieviju un Rjazaņas apgabalu Krievijā. Āzijā izplatīts Turcijā, Irakā un Irānā, dienvidos sasniedzot Omānu. Ligzdo arī Ziemeļrietumu Āfrikā no Marokas līdz Lībijai, kā arī pašos Āfrikas dienvidos - Namībijā un Dienvidāfrikā. Ziemo tropiskajā Āfrikā (Fry et al. 1992). Eiropā lielākās populācijas ir Spānijā, Portugālē, Rumānijā un Ukrainā, kur katrā no valstīm ligzdo desmitiem tūkstošu pāru. Trūkst precīzu kvantitatīvu datu par Krieviju, Bulgāriju un Turciju. Arī šajās valstīs ir samērā lielas Eiropas bišu dzeņu populācijas (Fry 1994). Detalizētāk jāpaskaidro bišu dzeņa statuss Latvijai tuvākajās valstīs.

Lietuva. Astoņi novērojumi (15 īpatņi) periodā no 1960. līdz 1998. gadam, t.sk. viens ligzdošanas gadījums Kauņas rajonā 1973. gadā (Budrytė, Mažeikytė, Savickas 1973; V.Jusys vēstule). Nav precīzu ziņu par ligzdu skaitu pie Kauņas, bet interesanti atzīmēt, ka tur, tāpat kā Latvijā ligzdošanas vietā, novēroti 7 pieaugušie putni un vēl 28. augustā tie ligzdā baroja mazuļus. Citos gadījumos parasti redzēts viens īpatnis, izņemot 1996. gadu, kad 29. maijā uz Kuršu kāpas novēroti 2 īpatņi (Zarankaitė 1996).

Igaunija. Septiņi novērojumi (20 īpatņi) periodā no 1964. līdz 2001. gadam (Leibak, Lilleleht, Veromann 1994; Lilleleht 1999; Igaunijas Ornitofaunistikas komisijas dati). Vēl divi citi pēdējo gadu novērojumi ir izskatīšanā faunistikas komisijā (U.Paal vēstule). Ligzdošana nav konstatēta.

Baltkrievija. Ligzdo valsts dienvidu daļā, tomēr populācija ir izkliedēta un to veido tikai kādi 30-60 pāri. Kopš 1990-to gadu sākuma novērots skaita pieaugums un jaunu ligzdošanas vietu aizņemšana (Никифоров и др. 1997). Šajā periodā bijuši arī tālākie ligzdošanas gadījumi Baltkrievijas ziemeļu daļā. No 1992. līdz 1995. gadam daži pāri ligzdoja Vitebskas apgabalā (Ivanovski 1998). Ir ziņas, ka 2002. gadā daži putni vairākas nedēlas uzturējās pie karjeriem Minskas apkārtnē (centrālā Baltkrievija), tomēr ligzdošana netika pierādīta (A.Balaša novērojums). Savukārt 2003. gadā ziņas par jaunām ligzdošanas vietām nav saņemtas (A.Vintčevska vēstule).

Somija. Pateicoties lielam vērotāju skaitam, pēdējos divdesmit gados bišu dzenis Somijā pamanīts ik gadus un līdz 1999. gadam ieskaitot 58 novērojumos reģistrēti 110 īpatņi (Lindroos, Luoto 2000). Sākot ar 2000. gadu Somijas Ornitofaunistikas komisija ir pārtraukusi pieņemt ziņojumus par bišu dzeņa novērošanu (Luoto et al. 2002). Ligzdošana Somijā nav pierādīta. Novērojums 1954. gada augustā, uz kā pamata lizgdošana Somijā minēta grāmatā "Kingfishers, Bee-eaters & Rollers" (Fry et al. 1992), trīsdesmit gadus vēlāk atsaukts un tagad ir anulēts (Rariteettikomitea 1984).

Zviedrija. Tiek novērots katru gadu un novērojumu skaits pieaug. Reģistrēti pieci ligzdošanas gadījumi periodā no 1976. līdz 2000. gadam (Breife et al. 1990; N.Kjellén vēstule). Visi ligzdošanas gadījumi bijuši Zviedrijas dienvidu daļā - Ēlandes salā, Skānes, Blekinges un Smālandes provincēs. Ligzdošanas vieta 1977. gadā pie Huskvarnas atrodas tālāk uz ziemeļiem nekā šeit aprakstītā Latvijas vieta.

Polija. Rets ligzdotājs visā teritorijā, tomēr vairāk valsts dienvidu daļā. Populācijas vērtējums 2000.-2001. gados - 40-44 pāri (Stachyra, Kurek 2002). Polijas bišu dzeņu speciālists Przemysław Stachyra norāda, ka 2003. gads bišu dzeņiem nav bijis sevišķi sekmīgs. Visā Polijā reģistrēti tikai apmēram 30 pāri, tajā skaitā arī 2 pāri ziemeļaustrumu daļā Podļesjes reģionā. Kopumā Polijas populācija tiek vērtēta kā nestabila - ligzdojošo pāru skaits gadu no gada mainās un ilgtermiņā skaita pieaugums nav izteikts.

Dažas vispārīgas ziņas

Ziemu bišu dzeņi pavada Āfrikā un ligzdošanas vietās Eiropā atgriežas aprīlī. Parasti ligzdo nelielās kolonijās ar mazāk kā 10 pāriem, tomēr reizēm var būt arī kolonijas ar simts un vairāk pāriem. Pāri parasti veidojas uz mūžu līdz kāds no putniem iet bojā vai kādu apstākļu spiesti tie nošķiras migrācijas laikā. Vidēji katram piektajam pārim ir "palīgs" - parasti kāds jaunais tēviņš, kurš palīdz rakt alu un barot mazuļus. Tūlīt pēc atlidošanas putni sāk rakt 2-3 alas, no kurām tikai viena tiek pabeigta. Alu rakšanai (grunts drupināšanai) putni izmanto knābi, kurš līdz darba beigām nodilst par pāris milimetriem īsāks. Alas pilnīga pabeigšana prasa 10-20 dienas un tās dziļums var sasniegt 1,5-2 metrus (tiek parvietoti 7-12 kg grunts). Dējumā ir no 4 līdz 10 olām (parasti 5-6), kuras tiek dētas ar 24 stundu intervālu. Perēšana ilgst trīs nedēļas un mazuļi izšķiļas pakāpeniski dažu dienu laikā. Alā tie pavada veselu mēnesi un pamet to jau pilnīgi pieauguši. No olu dēšanas sākuma līdz izlidošanai Eiropas apstākļos paiet 8 nedēļas. Bišu dzeņu mazuļu izdzīvošana bieži vien ir atkarīga no laika apstākļiem, kas nosaka lidojošo kukaiņu aktivitāti. Gadās, ka barības trūkuma apstākļos jaunākie mazuļi iet bojā. Ļoti nelabvēlīgos apstākļos pat visi mazuļi var nomirt badā. Tāpēc ne reti ir gadījumi, kad vienu ligzdu baro 3 vai pat 4 putni, tādā veidā veicinot mazuļu izdzīvošanu (Fry et al. 1992, Fry 2001). Tas bija vērojams arī Saraiķos, kur bija tikai divas ligzdas, bet mazajai kolonijai pielidoja vismaz 6 putni ar barību.

Eiropas bišu dzeņa pasaules populācijas vērtējums ir 1 miljons 100 000 putnu (Fry 2001). Šķiet, ka Eiropā kopumā to skaits sarūk, lai gan par vairākām valstīm trūkst precīzu kvantitatīvu datu. Bišu dzeņi lielā skaitā tiek nogalināti kā biškopības kaitēkļi, dažās valstīs tos nogalina arī pārtikai, bieži vien tos šauj vienkārši sporta pēc. Tomēr vēl lielāka negatīva ietekme uz bišu dzeņu pasaules populāciju varētu būt no kukaiņu faunas degradācijas, ko izraisa plaša pesticīdu pielietošana gan ligzdošanas, gan ziemošanas vietās. Tāpat negatīvu ietekmi izraisa plaša mēroga lauksaimniecības monokultūru praktizēšana, upju krastu pārveidošana un bioloģiskās daudzveidības samazināšana pārveidojot dabiskus neskartus biotopus (Fry 2001).

Pateicības

Pirmā pateicība pienākas Oskaram Peipiņam, kurš pirmais ziņoja par bišu dzeņu novērošanu un vēlāk laipni sniedza ziņas par vietas atrašanu. Paldies Indriķim Kramam par starpniecību sākotnējās ziņas izplatīšanā. Pateicība pienākas Jerzy Dyczkowski (Polija), Martin Helin (Somija), Vytautas Jusys (Lietuva), Nils Kjellén (Zviedrija), Uku Paal (Igaunija), Przemysław Stachyra (Polija) un Alexandre Vintchevski (Baltkrievija), kuri sniedza ziņas par bišu dzeņa statusu kaimiņvalstīs. Īpašs paldies Voldemāram Spuņģim no Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Zooloģijas un dzīvnieku ekoloģijas katedras par bišu dzeņu barības paraugu analīzi un komentāriem, kas lielā mērā izmantoti sadaļā "Barības objekti".

Summary

First breeding record of the European Bee-eater Merops apiaster in Latvia

On July 27th 2003 several Europan Bee-eaters were discovered on the Latvian west coast at Saraiki. Later in August visiting birdwatchers established that there were 7 birds in the area and breeding was confirmed. The nesting site was on the very sea coast - the nest burrows were facing the sea some 20 meters from the shore line. On August 21st six juveniles fledged from two nests. The article describes breeding habitat, behaviour of birds, and former occurrence of the species in Latvia. Distribution in neighbouring countries is shortly presented. Dominant insects in 10 collected pellets were bumble bees - 39.3%, wasps - 17.8%, dragonflies - 16.8%, butterflies - 8.4%, and few others.

Literatūra

Breife B., Hirschfeld E., Kjellén N., Ullman M. 1990. Sällsynta fåglar i Sverige. SOF.
Budrytė V., Mažeikytė R., Savickas Č. 1973. Reti svečiai mūsų padangėje. Mūsų gamta 10: 31.
Celmiņš A., Baumanis J. 2000. Pārskats par retiem putniem Latvijā 1998.-99.gg. Putni dabā 10, 3: 12-21.
Celmiņš A., Baumanis J., Mednis A. 1993. List of Latvian Bird Species 1993. Riga.
Fry C.H. 2001. Family Meropidae (Bee-eaters). Pp. 338-339 in: del Hoyo J., Elliott A. & Sergatal J. eds. (2001). Handbook of the Birds of the World. Vol. 6. Mousebirds to Hornbills. Lynx Edicions, Barcelona.
Fry C.H., Fry K., Harris A. 1992. Kingfishers, Bee-eaters & Rollers. Helm.
Fry C.H. 1994. Bee-eater. Merops apiaster. Pp. 338-339 in: Tucker & Heath (1994).
Ivanovski V.V. 1998. European Bee-eater nesting in the Northern Belarus. In proceedings of the International conference "Role of protected areas in conservation of biodiversity" devoted 75-th anniversary of the Kanev reserve. Kanev: 187-188 (ukraiņu val.).
Leibak E., Lilleleht V., Veromann H. 1994. Birds of Estonia. Status, distribution and numbers. Tallinn.
Lilleleht V. 1999. Linnuharduldused Eestis 1990-1997. Eesti linnuharulduste komisjoni aruanne. Hirundo 12, 2: 51-102.
Lindroos T., Luoto H. 2000. Rariteettikomitean hyväksymät vuoden 1999 harvinaisuushavainnot. Linnut 27, 4: 19-31.
Lipsbergs J., Lipsbergs U., Strazds M., Strazds A. 1985. Retie un aizsargājamie putni Rīgas jūras līča ziemeļaustrumu piekrastē. Retie augi un dzīvnieki: 63-70.
Luoto H., Lindholm A., Lindroos T., Rauste V. 2002. Rare birds in Finland in 2000. Alula 8, 1: 2-19.
Meyer B. 1815. Kurze Beschreibung der Vögel Liv- und Estlands. Nürnberg.
Rariteettikomitea 1984. Ennen rariteettikomitean perustamista julkaistujen harvinaisuushavaintojen tarkistus. Lintumies 19:81.
Russow V. 1880. Die Ornis Ehst-, Liv- und Curlands. Dorpat.
Stachyra P., Kurek H. 2002. Żołna. Wydawnictwo Klubu Przyrodnikow, Swiebodzin, 104 pp.
Tucker G.M., Heath M.F. 1994. Birds in Europe: their conservation status. Cambridge, U.K.: BirdLife International (BirdLife Conservation Series no. 3).
Zarankaitė J. 1996. Bitininkas (Merops apiaster) Bee-eater. Ventės Ragas 3: 37.
Никифоров М.Е., Козулин А.В., Гричик В.В., Тишечкин А.К. 1997. Птици Белоруси на рубеже XXI века. Минск.
Страздс A. 1983. Птицы Латвии - Территориальное размещение и численность. Под. ред. Я.Виксне, Рига, 129.

Kontaktiem: a.celmins@gmail.com.