Transporta ceļu attīstība XIX-XX gadsimtu mijā nodrošināja iespējas ātri un droši pārvietoties starp dažādiem reģioniem. Dzelzceļa līnijas savienoja daudzus pasaules valstu reģionus un tas veicināja daudzu ekspedīciju rīkošanu tajos apgabalos, kuros ornitofauna nebija vēl pietiekoši labi izpētīta. Šis laiks ornitoloģijas vēsturē apzīmējams kā nozīmīgu ornitoloģisko ekspedīciju periods un kā daudzu valsts un privātu putnu (ādiņu un izbāzeņu) kolekciju izveidošanas pirmsākumi. Tie bija taksidermijas uzplaukuma gadi.

XIX gadsimta laikā rietumu un centrālās Eiropas putnu fauna bija jau visai labi izpētīta, turklāt daudzajās Krievijas guberņās, īpaši tās dienvidu daļa, bija vēl baltais plankums ornitologu zināšanās. Interesi par šo reģionu pastiprināja tur strādājošo ornitologu publikācijas, kur dominēja daudzi raksti par jaunu putnu sugu un pasugu aprakstīšanu. Viens no tiem bija virsnieku skolas pasniedzējs Aleksejs Zarudnijs (Алексей Зарудный, 1859-1919), kas laika no 1885. līdz 1906. gadam rīkoja vairākas ekspedīcijas attālajos Centrālās Āzijas rajonos, kur atklājis un aprakstījis daudzas putnu un citu dzīvnieku sugas un pasugas. Laika periodā no 1892. līdz 1906.g. viņš strādāja kadetu skolā Pleskavā, salīdzinoši netālu no Loudona dzīves vietas. Cits ievērojams tā laika putnu pētnieks, jurists pēc profesijas - Sergejs Buturļins (Сергей Бутурлин, 1872-1938) arī no 1897. līdz 1918.g. dzīvojis un strādājis Valkas rajonā, bet vēlāk Rakveres apgabalā (Igaunijas guberņā). Domājams, ka draudzība ar šiem diviem ievērojamajiem putnu pētniekiem sekmēja Loudona interesi par putniem. Pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, barons iepazinās ar viņiem ap 1901.-1902. gadu.

Pirmā Loudona iepazīšanās ar Kaspijas jūras ziemojošo putnu faunu notika 1895./96. ziemā (Loudon 1955). Pirmās ekspedīcijās redzētais atstāja lielu iespaidu un veicināja interesi par šī reģiona putnu sastāvu un skaitu. Laikā no 1896. līdz 1911. gadam barons rīkoja piecas ornitoloģiskās ekspedīcijas uz Krimu, Kaukāzu (Azerbaidžāna) un Centrālās Āzijas (Turkmentistāna, Uzbekistāna, Tadžikistāna) reģionu (1896., 1901, 1903., 1908. un 1911.), kuras turpinājās no viena līdz trijiem mēnešiem (Loudon 1902, 1903, 1909b, 1910a, 1911, 1914a).

Jau kopš 1894. gada barons uzsāka veidot savu ievērojamo Palearktikas putnu kolekciju, kura sastāvēja no dažādu putnu sugu un pasugu ādiņām. Viens no šādas kolekcijas mērķiem bija iegūt paraugus putnu sugu un pasugu atšķiršanai lauka apstākļos. Tajā laikā putnu noteikšanā bija zināmas problēmas, jo trūka labu nodrukātu putnu noteicēju. Barona kolekcijā tika pārstāvētas gan Baltijas reģiona putnu sugas, kas bija ievāktas Kurzemes, Vidzemes, Igaunijas un Pleskavas guberņu teritorijās, gan arī ekspedīciju laikā iegūtās citu reģionu putnu sugas un pasugas.

Ekspedīciju laikā iegūtie putni tika apstrādāti un to ādiņas ar informācijas lapiņām novietotas kolekcijā ar attiecīgu ierakstu kopējā kartotēkā. Lielāko daļu no putniem savai kolekcijai Loudons bija nošāvis vai nopircis pats, neliela daļa nākusi apmaiņas ceļā ar citiem kolekcionāriem. Domājams, ka pats Loudons putnus nav preparējis un nodīrājis, bet uzticējis šo darbu profesionālajiem preparatoriem. Kolekcijas materiālus Loudons izmantoja par pamatu apmēram 50 putnu sugu un pasugu aprakstīšanai laikā no 1902. līdz 1914. gadam, galvenokārt vācu ornitoloģiskajos žurnālos. Daudzi taksoni aprakstīti sadarbībā ar Zarudniju. Vēlākajos gados apmēram puse no šiem taksoniem tika klasificēta par sinonīmiem un zaudēja pirmatklājuma nozīmi. Tomēr daudzas aprakstītās

putnu pasugas un viena zīlītes suga – (Parus hyrcanus Zarudny & Loudon, 1905) mūsdienu putnu klasifikācijā apzīmēta ar Loudona vārdu.

Loudona putnu ādiņu kolekcija bija viena no lielākajām privātajām kolekcijām Krievijas impērijā un tuvākajās valstīs. Par tajā esošo putnu ādiņu skaitu ir visai pretrunīgas ziņas. Pēc vieniem datiem tur varēja būt ap 12 000 vienībām - šādu skaitu minēja Nikolajs fon Tranzē (Nikolai von Transehe, 1886-1969) kādā privātā sarakstē 1950. gadu otrajā pusē. Savukārt, savā grāmatā par Latvijas putniem (Transehe 1965) viņš rakstīja jau par 20 000 vienību. Iespējams, ka 1950. gadu beigās Tranzē bija sazinājies ar Loudonu un precizējis kolekcijas kopējo apjomu. Piemēram, vienā no pēdējiem Loudona rakstiem (Лоудон 1917) tika minēta iegūtā putna numerācija ar 13887. numuru. Iespējams, ka kolekcijā bija pārstāvētas ne tikai putnu ādiņas, bet arī citas putnu daļas, piemēram gredzenoto putnu kājas, vai putnu numerācija bija dalīta pēc putnu sugu grupām vai reģioniem. Apmēram 5000 putni tika iegūti lielajās ekspedīcijās (Ковшарь 2003).

No pirmsākumiem kolekcija glabājusies Loudona dzīves vietā – Lizdēnu muižā un aizņēma palielu platību. Pirmā pasaules kara sākumā Loudons bija nosūtījis daudzus lūgumus par kolekcijas pārvietošanu no kara briesmām drošākā vietā, gan vietējai varai, gan arī Krievijas zinātņu akadēmijai, bet nesekmīgi. Politiskā situācija Krievijas impērijā bija ļoti saasināta. Savā vēstulē krievu ornitologam Rossinskim, kas datēta ar 07.08.1915, Loudons rakstīja, kā iepērk visas nepieciešamas mantas, lai būtu gatavs ātrai evakuācijai sakarā ar vāciešu uzbrukumu. “Bēgšanas dēļ nāksies visas kolekcijas atstāt likteņa varā. Tās ir ļoti apjomīgas, lai kur vestu un iepakotu! Vai tad nav kādu normu, kuras varētu būt izmantotas, lai kara apstākļos saglabātu šādas mantas, kuras ir ne tikai kādas privātās personas īpašums, bet arī tautas bagātība?!” (Рахилин 2002).

Ap 1920. gadu Loudonam bija jāatstāj dzimtene un pēc dažiem pārbraucieniem viņš palika dzīvot Berlīnē. Pēc Tranzē sniegtās informācijas (Transehe 1965) laikā no 1919. līdz 1920. gadam kolekcija stipri cietusi, kad glabājās Valmierā nepiemērotos apstākļos (mitrās telpās). Daudzus kolekcijas putnu eksemplārus sabojāja puve. Vēlāk, kolekcijas paliekas tika transportētas uz Rīgu, kur to pārvaldīja Loudona pilnvarnieks, barons Leo Stempels. Pateicoties Tranzē iniciatīvai 1922.g. 5. jūlijā daļa Loudona kolekcijas, galvenokārt Latvijas putnu faunas sugas, tika pārdota nesen nodibinātajai Latvijas Augstskolai, tās Zooloģijas kabinetam – kopskaitā 444 putnu ādiņas no 161 sugas, kur lielākā daļa glabājās arī mūsdienās (Piterāns, Pētersons, 1989).

Par tālāko kolekcijas daļu ir skopas ziņas. Tranzē rakstīja, ka vēlāk (gads nav precīzi norādīts) kolekcija evakuēta uz Kēningsbergu. Tuvojoties frontes līnijai 1944./45.g. kolekcija pārvietota “drošā vietā” kādā Austrumu Prūsijas īpašumā. Viņam neizdevās uzzināt par kolekcijas likteni pēc Otrā pasaules kara nedz no Krievijas ornitologiem, nedz arī no H.Johansena (Transehe 1965).

Ir zināms, ka mūsdienās nelielā daļa no Loudona vākumiem atrodama arī citos muzejos, piemēram žagatas ādiņa Latvijas Dabas muzejā, ap 140 putnu ādiņām glabājas Amsterdamas Universitātes Zooloģijas muzejā (Roselaar 2003), un, varbūt, arī citur.

Pēc 1899. gada, kad dāņu skolotājs Hans Mortensens (Hans Christian Cornelius Mortinsen, 1856-1921) ir uzlicis 165 mājas strazdiem metāla gredzenus ar iegravētu adresi, putnu gredzenošanas metode ir sākusi savu gājienu pa pasauli. Jau dažus gadus vēlāk, 1903. gadā pastors Johans Tinemans (Johannes Thienemann, 1863-1938) organizēja pirmo putnu gredzenošanai paredzēto staciju “Vogelwarte Rossiten” (tagad Ribačija) Kuršu kāpā, toreizējās Kēningsbergas teritorijā. Pēc četriem gadiem no Rositenes stacijas nopirktie gredzeni tika uzlikti putniem Krievijas impērijas teritorijā. Tas notika Lizdēnos 20.04.1907., kad barons Loudons apgredzenoja meža pīli. Tajā pašā gadā vēl astoņiem baltajiem stārķiem tika uzlikti gredzeni. Nākamajā gadā barons apgredzenoja jau 65 putnus no 6 sugām: laukirbi, balto stārķi, parasto svilpi, meža pīli, meža pūci un mājas strazdu.

Desmit gadu laikā, no 1907. līdz 1916. gadam, Loudons apgredzenojis 3062 putnus. Masveidīgākā Loudona gredzenota putnu suga bija tieši mājas strazdi, kopskaitā apgredzenoti vairāk nekā 936 putni (trūkst dati par 1912. gadu), kas veidoja vienu trešo daļu no visiem apgredzenotajiem putniem. Jāatzīmē, ka speciāli šim nolūkam tika veidoti daudzi strazdu būrīšu parauglaukumi. Līdz 1912. gadam tika izmantoti alumīnija gredzeni ar Rositenes stacijas adresi, bet kopš 1913.g. - ar Maskavas adresi. Jāatzīmē, ka gredzenu trūkuma dēļ kopš 1914. gadā Loudons bija spiests pārtraukt masveidīgu putnu gredzenošanu. Kara laikā vairs nebija iespējams nedz saņemt gredzenus, nedz pat veikt pašu gredzenošanu (Рахилин 2002).

Gredzenoto putnu atradumi nelika ilgi gaidīt. Viens no interesantākajiem atradumiem bija baltā stārķa kontrole Dienvidāfrikā, kuru Loudons gredzenojis 1909. gadā (Loudon 1910). Praktiski tikai uz Loudona gredzenoto putnu atradumiem balstās pirmais pārskats par mājas strazdu migrācijām no Krievijas un ziemošanas vietām Rietumu Eiropā (1909-1917), kas sastāvēja no sešiem atradumiem, pieci no kuriem bija Loudona gredzenoto putnu kontroles. Sestais mājas strazds arī

tika gredzenots mūsdienu Latvijas teritorijā - Mārtiņš Novinickis 1914. gadā šim putnam bija uzlicis gredzenu Zalves pagastā (Рахилин 2002).

Lai veicinātu ornitoloģijas zinātnes attīstību Krievijas impērijā, Loudons aktīvi iesaistījies organizatoriskajā darbā. 1912. gadā viņš ierosināja izveidot speciālu putnu pētīšanas institūciju – Krievu Ornitoloģisko komiteju (KOk) pie Ķeizariskās Krievijas dzīvnieku un augu aklimatizācijas biedrības, ar galvenajiem uzdevumiem - apvienot spēkus putnu pārlidojumu pētīšanai ar

gredzenošanas metodi, izveidot putnu migrācijas (fenoloģijas)pētīšanas vietu tīklu, popularizēt un ieviest dzīvē idejas putnu piesaistīšanai un aizsardzībai.

Šīs organizācijas dibināšanas sanāksme notikusi 26.11.1912. gadā Maskavā, to vadīja Loudons. Tajā piedalījās daudzi tā laika Krievijas inteliģences un elites pārstāvji, kopskaitā ap 80 dalībniekiem. Tika nolasīti trīs ziņojumi. Loudons prezentēja nelielu izstādi ar Vācijas un Ungārijas alumīnija gredzenu paraugiem, mājas strazda ādiņu ar gredzenu (putns bija gredzenots Lizdēnos un iegūts Anglijā), putnu kājiņas ar gredzeniem. Viens no šīs sanāksmes lēmumiem bija atbalsts KOk izveidošanai, kā arī aicinājums uzņemties pirmās Krievijas ornitologu sanāksmes organizēšanu 1914. gadā. Kā ir zināms, šiem plāniem nebija lemts piepildīties Pirmā pasaules kara dēļ.

Vajadzētu atzīmēt barona aktīvu darbu pie KOk popularizēšanas starp ārzemju putnu biedrībām un gredzenošanas institūcijām. Pateicoties Loudona iniciatīvai un aktīvajam darbam, kopš 1913. gada Krievijas impērijas teritorijā putnu gredzenošana notika ar gredzeniem ar Maskavas adresi. Pirmā šāda Krievijas gredzenu partija tika saņemta 1913.g. janvārī.

Pirmā KOk sapulce notika 1913.g. februārī Maskavā, kur tika izstrādāta un apstiprināta gredzenotāju instrukcija. Par Loudona ievērojamo ieguldījumu putnu pētīšanā viņš tika ievēlēts par šīs organizācijas mūža biedru. Vēl par īsteniem locekļiem ievēlētas 14 personas, ieskaitot Zarudniju un Buturļinu.

H.Loudona putnu gredzenošanas kopsavilkums

Daudz brīvā laika Loudons pavadīja savā Lizdēnu muižā, kur nodarbojās ar īpašuma apsaimniekošanu un lauksaimniecības organizēšanu. Brīvajos brīžos viņš nodarbojās ar putnu novērojumiem, gāja medībās, regulāri papildināja savu putnu kolekciju, veica plašu saraksti ar ornitologiem, medniekiem u.c. Ārpus lielajām ekspedīcijām Loudons rīkoja vairākus vietējā mēroga braucienus, piemēram uz Matsalu līci - 1908. gadā kopā ar Buturļinu (Loudon, Buturlin 1909), 1909. gadā (Loudon 1910e) un 1912. gadā. 1914. gada aprīlī Loudons apmeklēja Lubānas ezeru (Loudon 1914d).

Laika posmā no 1895. līdz 1922.g. dažādos izdevumos Loudons ir nopublicējis ap 100 rakstu par putniem. Viņa plašās zināšanas un interese ornitoloģijas jautājumos ļāva viņam akcentēt uzmanību tieši uz interesantākajiem, būtiskākajiem un vērtīgākajiem novērojumiem un notikumiem. Īpaši gribētos atzīmēt viņa analītiskos rakstus par Baltijas guberņu putnu faunu un tās izmaiņām (Loudon 1900, 1904b, 1909a, 1910d, 1922). Atsevišķi raksti veltīti dažādu sugu sastopamībai un

ekoloģijai, piemēram, par rubeņu spalvu maiņu (Loudon 1904a), mājas apoga (Loudon 1906) un čūskērgļa sastopamību (Loudon 1907b), par vistveidīgo putnu hibrīdiem un anomālijām (Loudon 1897, 1907a), par pirmo zināmo melnrīkles strazda novērojumu Vidzemē (Loudon 1910b), par egļu krustknābju invāziju (Loudon 1910c, Лоудон 1910), par meža pūces mazuļu barošanos (Loudon 1913), par baltgalvas grifa novērojumu (Loudon 1910).

Savā dzīves laikā barons Haralds Loudons ir bijis daudzu ar putniem saistītu organizāciju dalībnieks: Rīgas dabas pētnieku biedrības goda biedrs, Vācu mednieku savienības goda biedrs, Ķeizariskās Krievijas zinātņu akadēmijas zooloģijas muzeja korespondents, Krievijas Ornitoloģiskās komitejas mūža loceklis, Starptautiskās Ornitoloģiskās komitejas pastāvīgais biedrs, Ungārijas Ornitoloģijas institūta goda biedrs un arī Berlīnes universitātes ornitoloģijas profesors. Loudons, kā privātpersona piedalījies arī Starptautiskajos Ornitoloģiskajos kongresos (1905.g. Londonā, 1910.g. Berlīnē).