2008. gadā no 5. līdz 15. aprīlim apmeklēju Ēģiptes
skaistākās vietas ceļojuma aģentūras „Novatours”
organizētajā braucienā. Šajā periodā man bija iespēja
apskatīt Sarkanās jūras piekrasti Hurgadas pilsētā un tās
apkārtnē, apmeklēt vairākas pilsētas Nīlas upes ielejā posmā
no Luksoras līdz Abū Simbelai, kā arī no upes kruīza kuģa
apskatīt auglīgas Nīlas palienes. Brauciena laikā tika
veikti savvaļas putnu novērojumi. No optikas tika izmantots
8x binoklis un digitālā fotokamera „Canon” EOS 400D, ar
objektīviem EFS 18-55 un EF 70-300mm.
Sakarā ar to, ka pēdējos gados Ēģipte kļuvusi par
populāru atpūtas vietu arī latviešiem, šajā rakstā autors
gribētu pastāstīt par saviem iespaidiem, vērojot šīs valsts
dabas bagātības, un par sastaptiem savvaļas putniem, kurus
izdevās novērot brauciena laikā, lai nākamajiem putnu
vērotājiem būtu priekšstats par šīs valsts putnu faunu.
Rīga - Hurgada
Lidojuma laiks no Rīgas līdz Hurgadai ir apmēram četras ar
pusi stundas. Hurgadas lidosta atrodas tuksnesī blakus
pilsētai. Pirms nolaišanās un pēc pacelšanās lidmašīnas
parasti aplido pilsētu un no gaisa pavēras skaista Sarkanās
jūras piekrastes zona ar koraļļu rifiem un sēkļiem,
tuksnesis līdz horizontam un starp smiltīm uzcelta pilsēta.
Kā raksta ceļvežos (pamatā izmantoju „Dorling Kindersley”
ceļvedi pa Ēģipti, kuru 2005. gadā latviešu valodā izdeva
apgāds „Zvaigzne ABC”), Hurgadas pilsēta izveidota tikai 25
gadus atpakaļ un iekārtota tūristu vajadzībām. Pirms tam
šeit atradās neliels vietējo zvejnieku ciemats. Pirmās putnu
sugas, kuras pamanīju izejot uz Āfrikas kontinenta no
lidostas ēkas, bija mājas baložu
(Columba livia) un mājas
zvirbuļu (Passer domesticus niloticus)
bariņi, kā arī vairākas pelēkās
vārnas (Corvus corone). Lidostas apkārtnē
gaisā medīja kukaiņus desmitiem
bezdelīgu (Hirundo rustica savignii),
kuriem atšķirībā no nominālās pasugas putniem bija sarkanīgs
vēders. Uz zemes starp pieparkotām mašīnām un autobusiem
pakaļ mušām skrēja baltās cielavas
(Motacilla alba). Pie mūsu autobusa, uz īsu brīdi,
pamanīju arī vienu
dzelteno cielavu (Motacilla flava), kuras
pasugu neizdevās noteikt, jo putns uzreiz aizlidoja prom.
Mēs sasēdāmies autobusos un devāmies pilsētas virzienā.
Atbraucām uz viesnīcu ar putnisko nosaukumu „Sea Gull”,
nokārtojām formalitātes un nokļuvām savos numuros. Man tika
labi novietots numurs augstākajā stāvā, ar skatu uz Sarkano
jūru. No ceturtā stāva balkona ar binokli pārlūkoju
piekrasti. Tā kā tobrīd bija tieši viskārtākās pēcpusdienas
stundas, putnu virs jūras bija maz. Kaut kur tālumā
lidinājās dažas brūnas krāsas kaijas, kas pēc krāsas bija
līdzīgas mūsu klijkaijām. Palielās distances dēļ nevarēju
noteikt sugu. Aprīlis ir aktīvā atpūtnieku sezona un laivu,
kuteru, jahtu flotile bāzējās gar visu piekrasti, veidojot
samērā blīvu kustību visā jūras līcī. Pie katras viesnīcas
bija norobežota teritorija ar baseinu, dārzu, sporta
laukumiem, pastaigu vietām, plastmasas sēdekļiem un
saulessargiem. Dārza vidū novietota apaļa baložu māja, kurai
līdzīgas konstrukcijas būves vēlāk novērojām arī citās
vietās pilsētā. Tur pulcējās mājas baložu bari. Karstajā
laikā baloži uzturējās ēnainās vietās konstrukcijas
iekšienē, kā arī sēdēja un dūdoja ārpusē uz piestiprinātiem
koku mietiem. Pie iekšēja baseina teritoriālās cīņās mērojās
spēkiem divi pāri palmu ūbeļu
(Streptopelia senegalensis). Šie putni ir ļoti
izplatīti visās cilvēku apdzīvotajās vietās Ēģiptē, kas kopā
ar mājas zvirbuļiem un mājas baložiem veido parastāko putnu
sugas topu. Ūbeles, līdzīgi mūsu baložiem, bija droši putni
un laida sev klāt cilvēkus līdz dažiem metriem. Pa visu
ceļojuma laiku, speciāli nemeklējot, izdevās atrast divas
ūbeļu apdzīvotas ligzdas. Vienu atklāju jau otrajā dienā –
putni toreiz vēl būvēja ligzdu uz mūsu viesnīcas otrā stāva
balkona malas, kādā skaisti ziedoša auga ēnā. Citu ligzdu
atradu nūbiešu ciemā Asuānas pilsētas nomalē. Ligzda, ar
skaļi pīkstošiem mazuļiem, atradās kādā kokvilnas somā, kas
bija izlikta pārdošanai ielas tirgotavā. Putns tūristu
klātbūtnē pielidoja un ielīda somā pabarot savus mazuļus.
Vēl vienu interesantu ainu ieraudzīju mūsu viesnīcas
teritorijā. Kāds ūbeles tēviņš vairākas minūtes cīnījās ar
savu ego..., proti, putns izrādīja agresijas pazīmes un
laiku pa laikam sitās stiklā (pludmales dvieļu izsniegšanas
kabīnē), kuram no otras puses bija piestiprināta folija,
veidojot spoguļa efektu. Tēviņš redzēja „pretinieku” un
ilgstoši lidoja tam pretī katru reizi atduroties pret
stiklu. Pēc kāda laika viņam tas apnika, vai izzuda spēks un
tas aizlidoja. Vēl jāatzīmē, ka pēc sistemātikas, Ēģiptes
teritorijā šai sugai ir sastopamas divas pasugas. Viena
pasuga (S.s.senegalensis) apdzīvo valsts ziemeļu un
centrālo daļu, bet otra (S.s.aegyptiaca) apdzīvo
teritorijas uz dienvidiem no Asuānas. Otrās pasugas putnus
var sastapt Abū Simbelas tempļa apkārtnes dārzos, kas ir
viens no skaistākajiem apskates objektiem Ēģiptes dienvidos.
Otrās dienas vakarā mums bija paredzēta pilsētas apskates
ekskursija, bet pirms tam pats izstaigāju pilsētas vienu
daļu, cerēdams sameklēt pieeju pie jūras, lai labāk
apskatītu vietējo putnu faunu. Pēc otrā nostaigātā kilometra
sapratu, ka visas pieejas ir vai nu privātās maksas
pludmales, vai atrodas viesnīcu teritorijās, kur nav
iespējams piekļūt svešiniekam. Kādā rajonā atrādu nesen
pamestu būvlaukumu ar vairākām nepabeigtām ēkām, kuram pa
vidu bija izveidojusies dziļa peļķe. Būvlaukuma teritorijā
riestoja trīs palmu ūbeļu pāri, bet peļķē medīja viens
mazais baltais gārnis (Egretta garzetta) un viena
lielā tilbīte (Tringa nebularia). Peļķe bija
mazs rezervuārs, kur koncentrējās dažādi ūdens kukaiņi un
pāris desmiti bezdelīgu tos medīja. Vakarpusē ekskursijas
laikā novēroju tikai dažas parastākās sugas.
Nīlas ielejas daba
Trešajā dienā piecos no rīta startējām uz Luksoru. Katru
dienu tūristu autobusu karavāna ar apsardzi izbrauc no
Hurgadas un vairākas stundas brauc caur Arābijas tuksnesi.
Pa logu var redzēt tikai smilšu un akmeņu kalnus, reti pa
kādam tuksneša augam. Kādā vietā patālu no autobusa virs
tuksneša lidoja kāds krauklis, bet citur – kāds mazs putns,
bet izmēra dēļ tas palicis līdz sugai nenoteikts. Aizbraucot
līdz Kvēnas pilsētai (Qena), 55 kilometrus braucām uz
dienvidiem gar vienu no Nīlas pietekām, kas tecēja paralēli
šai lielajai Āfrikas upei. Pie ūdeņiem putnu daudzveidība un
skaits bija daudz lielāks. Uzreiz parādījās daudz gārņu,
kuras mūsu gids bija nosaucis par ibisiem... Patiesībā tie
bija lopu gārņi (Ardea
ibis), kas izmatoja šīs upes krastus un apkārtnē esošos
laukus par barības iegūšanas vietām. Lopu gārņi medī
kukaiņus, vardes, sīkos grauzējus. Ēģiptē Nīlas ielejā
ligzdo vairāk par 20 000 pāru. Laiku pa laikam krūmājos upes
malā varēja redzēt lopu gārņu kolonijas, kas sastāvēja no
vairākiem desmitiem ligzdu. Uz vadiem virs upes vairākās
vietās tupēja raibie dzenīši
(Ceryle rudis), kuru apspalvojums atgādināja šaha
dēļa zīmējumu – melns ar baltu. Bet uz laukiem stāvēja pa
kādai baltvaigu ķīvītei
(Vanellus spainosus), bet virs pietekas lidoja simtiem bezdelīgu.
Pēc vairāku objektu apskates Luksorā un tās apkārtnē,
vakarpusē pirms saules rieta putnu vērošanai izmantoju dažas
brīvas stundas. Sakarā ar to, ka atradāmies noslēgtajā un
labi apsargātajā upju kuģu piestātnes teritorijā, apskatīju
tikai tuvāko dārzu. Dārza malā uz vadiem sēdēja divi
zaļie bišu dzeņi (Merops
orientalis cleopatra). Abi putni, iespējams ka pāris, šo
vietu izmantoja kā medību punktu, veicot virāžas gaisā un
atgriežoties atpakaļ ar kādu nomedītu kukaini, parasti biti
vai mušu. Šie bija vienīgie bišudzeņi, ko izdevās labi
apskatīt, jo citās ceļojuma vietās līdzīgi putni tika
novēroti no lielāka attāluma vai bez iespējas tos labi
apskatīt, parasti braucot ar kādu no transporta veidiem -
ēzeļiem, kamieļiem, zirgu pajūgiem vai no autobusa. Kamēr
tos fotografēju, netālu pamanīju kādu krāšņu putnu, kas
nolidoja no lielajiem kokiem un nolaidās uz zemes. Lēni
pienācu pie putna un izrādījās, ka tas bija
pupuķis (Upupa epops
major). Neskatoties uz manu klātbūtni dažu metru
attālumā, pupuķis ar savu garo knābi uz zemes aktīvi
pārcilāja akmentiņus, koku mizas vai bakstīja zemē caurumus,
ķerot kukaiņus. Šis putns bija pieradis pie cilvēku
klātbūtnes piestātnes teritorijā un man izdevās sagatavot
fotokameru, t.i. ātri nomainīt mazo objektīvu uz lielo, un
uztaisīt vairākas skaistas tuvplāna bildes. Tikai pēc pāris
minūtēm pupuķis aizlidoja prom. Vēlāk, pupuķi novēroju arī
citās vietās - Asuānas botāniskajā dārzā, kur uzfilmēju
putnu medībās, novēroju lidojumā virs Nīlas upes, dzirdēju
un redzēju Abū Simbelas tempļa dārzā. Jāatzīmē, ka atšķirībā
no Latvijas pupuķiem, Ēģipti apdzīvo citas pasugas putni.
Patiesībā man viņi visi izskatījās mazliet netīri un ar
nobružātu apspalvojumu, nekā mūsu pašmāju populācijas putni.
Ceturtajā ceļojuma dienā putnu vērošanai neatlika daudz
laika, jo nemitīgi braucām uz dažādiem apskates objektiem,
kur putni, pārsvarā zīmējumu veidā, bija apskatāmi uz tempļu
sienām, kolonnām, faraonu kapenēs un suvenīru veikalos. Kaut
gan vienā vietā man paveicās novērot kādu retāku putnu. Tas
bija svītrainais gārnis
(Butorides striata). Šis nelielā izmēra gārnis,
pieaugušais īpatnis, tupēja kāda kanāla vidū uz ūdensaugiem.
Ātri apstādināju ēzeli, ar kuru tajā brīdi pārvietojos,
izvilku no somas fotokameru, nomainīju objektīvu, bet putns
aizlidoja... Paveicās tādā ziņā, ka Ēģiptes Nīlas ielejas
teritorijā ligzdo tikai daži desmiti pāru šo putnu, turklāt
tie prasmīgi slēpjas ūdensaugos, kur tos pamanīt nav viegli.
Pienāca piektā diena, kad mums bija ieplānots brauciens ar
upes kuģi. Brauciena laikā visu gaišo dienas pusi vērojām
Nīlas ieleju posmā no Esnas pilsētas līdz Komombo templim.
Tā bija ļoti laba iespēja gan vērot putnus no lēni braucoša
kuģa, gan apskatīt vietējo iedzīvotāju – lauksaimnieku –
dzīves apstākļus un apkārtējo dabu. Kuģis brauca pa upes
vidu ar ātrumu 12 km/stundā, vietām manevrēja starp
daudzajām upes salām un sēkļiem. Tas ļāva labi apskatīt,
fotografēt un filmēt putnus. Šajā dienā esmu novērojis
vislielākās ar ūdeņiem saistītu putnu koncentrācijas un sugu
daudzveidību. Upes palieņu pļavās un sēkļos ganījās,
barojās, atpūtās un ligzdoja daudzu sugu gārņi. Novēroju
sekojošas gārņu sugas: lopu gārnis,
mazais baltas gārnis,
lielais baltais gārnis (Egretta
alba), zivju gārnis
(Ardea cinerea), rudais gārnis
(Ardea purpurea), dzeltenais
gārnis (Ardeola ralloides). Uz kāda sēkļa
barojās vairāki brūnie ibisi
(Plegadis falcinellus). Uz kāda lauka novēroju
vienlaicīgi sešas gārņu sugas! Parasti gārņu skaits
nepārsniedza desmit putnus, bet vietām sasniedza vairākus
desmitus un pat līdz diviem simtiem putnu vienlaikus.
Vakarpusē bariņi pārvietojās augšpus upei, gārņi pārlidoja
uz nakšņošanas vietām.
Vairākās vietās upei bija stāvie krasti, kuros bija
saskatāmi apaļi caurumi - alas, kuras, iespējams, kalpoja
raibajiem dzenīšiem par mājām. Šajās vietās vienmēr novēroju
kādu no šiem putniem. Interesanti bija vērot šīs sugas
pārstāvju medības. Daži no tiem tupēja uz kādiem zariem vai
žogu mietiem, cītīgi skatoties seklajā ūdenī. Citi ilgstoši
lidinājās uz vietas virs ūdens un tad, ātrā pikējumā metās
ūdenī, un izlidoja jau ar nomedīto zivi.
Palieņu pļavās pulcējās desmitiem bridējputnu, bet līdz
sugai varēja noteikt tikai lielāko sugu –
garstilbi (Himantopus
himantopus). Daudzi mazāka izmēra bridēji – tilbītes,
tārtiņi un citi, attāluma dēļ palika neatpazīti. Viens no
parastākajiem Nīlas ūdensputniem -
ūdensvistiņas (Gallinula chloropus) tika
novērotas praktiski visur, kur bija kāds augājs pie krasta
vai uz sēkļiem. Retāk varēja manīt
sultānvistiņas (Porphyrio porphyrio). Šie
zilganās krāsas palielie putni, ar masīvu sarkano knābi,
graciozi tupēja augājā, tīrot apspalvojumu atpūtas brīžos.
No plēsīgajiem putniem novēroju vienu
niedru lijas (Circus aeruginosus)
mātīti un vienu lauku piekūnu
(Falco tinnunculus). Abi putni pārlidoja upi. No
kaijveidīgajiem – vairāki nelieli
baltvaigu zīriņu (Chlidonias hybridus)
bariņi (no 2 līdz 12 īpatņiem) upes līčos medīja kukaiņus.
Vietām nelieli pelēko vārnu bariņi kaut ko lasīja no ūdens
virsmas. Iespējams, ka tās bija pārtikas paliekas, kuras
tūristi metuši upē no kuģiem. Vairākās vietās no niedru
audzēm bija dzirdama skaļā ķauķa
(Acrocephalus stentoreus) dziesma, kas ļoti
atgādināja niedru strazda skaļo un melodisko dziesmu, bet
izklausījās daudz rupjāka. No pīlēm tikai trijās vietās
atsevišķi platknābju (Spatula clypeata) bariņi, droši vien Eiropas populācijas
neligzdojošie putni. Pāris vietās virs palienēm medīja
melnplecu klijas (Elanus
caeruleus), līdzīgi mūsu lauku piekūniem, plivinoties
vienā vietā gaisā, meklējot savu medījumu.
Nākamās divas dienas pavadījām skaistajā Asuānas pilsētā,
kas uzcelta aiz Nīlas Pirmās krāces. Augšpus pilsētas
uzbūvēti divi aizsprosti uz upes, kas mūsdienās nodrošina
valsti ar elektroenerģiju, palielina aramzemes platības un
regulē upes tecējumu. Otrā lielākā aizsprosta būvēšana
pabeigta XX gadsimta septiņdesmito gadu sākumā. Tas
izraisīja vienu no lielākajām ekoloģiskajām katastrofām –
upe vairāk nepārplūda, lauksaimniecības zemes vairs nedeva
labas ražas un, pēc PSRS ieteikuma, augsnes uzlabošanai
ēģiptieši sākuši izmantot lētos, bet dabai kaitīgos,
minerālmēslus. Rezultātā upes ielejā izmira daudzi desmiti
zivju sugu, daudzām sugām stipri samazinājās populācijas.
Bet šis ir cits, bēdīgs stāsts.
Pirmais sēklis ir Nīlas gleznainākā vieta – akmeņu pamati
sadala upi vairākos posmos. Šeit ir izveidota aizsargājama
teritorija. Peldot, ar nelielu laivu starp akmens grēdām,
mums bija lieliska iespēja no neliela attāluma vērot putnus.
Šeit novēroju vairākus kāpu zīriņus
(Geochelidon nilotica) un
nakts gārņus (Nycticorax nycticorax). Uz
akmens salām pulcējās lielie ķīri
(Larus ridibundus) un pa kādam
jūras krauklim (Pharacrocorax carbo).
Vietējā botāniskajā dārzā, kuru pirms vairāk nekā simts
gadiem ierīkoja atvaļināts britu ģenerālis Kičeners, sausos
zariņus ligzdām lasīja lopu gārņi un neizradīja nekādas
bailes vai uztraukumu par daudzajiem garām ejošajiem
tūristiem. Turpat uz zemes pupuķis lasīja kukaiņus, putna
medības izdevās iemūžināt uz video.
Abū Simbela – dienvidu Ēģiptes pērle
Piecos no rīta startējām uz Abū Simbelu – vietu, kas atrodas
vistālāk uz dienvidiem un ir tuvu Ēģiptes un Sudānas
robežai, Nāsera ezera kreisajā krastā. Līdz Asuānas
aizsprosta uzbūvēšanai, šeit ir bijusi auglīga Nīlas upes
ieleja. Pēc upes uzpludināšanās, uz 496 kilometriem
izveidots lielākais cilvēka veidotais mākslīgās izcelsmes
ezers, ar dziļumu līdz 180 metriem un vidējo platumu ap 15
kilometriem. Pasaules slavenā tempļa nožogotā teritorijā un
tās apkārtnē atradu vairākas man jaunas putnu sugas.
Vispirms manu uzmanību pievērsa kāds paliels putns, kas
lidoja zemu virs ezera. Tā bija
Nīlas zoss (Alopochen eagyptiacus).
Jāatzīmē, ka šis ezers ir viena no lielākajām šīs sugas
ligzdošanas vietām ziemeļu Āfrikā. Ezers atrodas šīs sugas
ziemeļu ligzdošanas areāla robežā un seklajos līčos šeit
ligzdo daudzi simti pāru. Nīlas zoss ir viegli introducējama
suga, kas vairojas vairākos zooloģiskajos dārzos un
ūdensputnu kolekcijās. Arī vairākās rietumu Eiropas valstīs,
piemēram, Anglijā, Holandē un Beļģijā. Kopš 1970. gadiem šo
zosi introducēja savvaļā un mūsdienās tā veiksmīgi vairojas.
Nāsera ezera piekrastes akmeņainajā nogāzē uzturējās divi
pāri baltgalvas čakstītes
(Oenanthe leocopyga), viens no tēviņiem aktīvi
dziedāja. Arī šie putni izturējās pret cilvēkiem visai droši
un ļāva sevi aplūkot no dažiem metriem. Man izdevās
nofotografēt vairākus tuvplāna kadrus. Bez manis šīs
čakstītes bildēja vairāki garāmejoši tūristi. Citā vietā -
kādus divdesmit metrus no ēģiptiešu valdnieka Ramzesa II
statujas, smilšakmens sienas nišā, savu ligzdu bija
iekārtojusi tuksneša kraukļa
(Corvus ruficollis) ģimene. No zemes varēja labi
saskatīt, ka no ligzdas tūristus vēroja vismaz divi palieli
kraukļa mazuļi, turklāt vēl viens bija jau izlidojis no
ligzdas un ar visiem spēkiem mēģināja noturēties uz sienas,
jo lidot vēl nespēja. Viens no pieaugušajiem putniem viņu
piebaroja un uzmanīja. Šķiet ka pārējie tūristi šos putnus
pat nebija ievērojuši, jo visi bija sajūsmā par milzīgajām
dievu statujām. Atpakaļceļā no tempļa uz autobusu, smilšu
laukumā novēroju divus cekulainos
cīruļus (Galerida cristata maculata).
Putni Sarkanās jūras piekrastē
Nākamo dienu pavadījām Kairā, bet šajā milzīgajā megapolisē
visa uzmanība tika veltīta Gizas plato, Nacionālajam muzejam
un citiem apskates objektiem, kuru apkārtnē novēroju tikai
parastākos putnus. Vēlā vakarā esam atpakaļ Hurgadas
viesnīcā. Pēdējās ceļojuma divas dienas pavadījām atpūšoties
viesnīcā un tās apkārtnē. Katru vakaru divas stundas pirms
saules rieta veltīju jūras putnu novērojumiem Sarkanās jūras
piekrastē. Lai varētu noteikt sugas, fotografēju visus
pārlidojošos putnus. Karstajā laikā jūrā putnu ir maz, bet
vakarpusē, kad saule nav tik spoža, sākas kaiju un citu
putnu aktīva pārvietošanās gan krastu – pārlido atsevišķas
kaijas un to bariņi līdz 15 putniem vienkopus, retāk pa
kādam zīriņam vai gārnim. Apstrādājot iegūtas fotogrāfijas,
pēc pirmā vakara rezultātiem izskatījās, ka piekrastē
uzturas divas kaiju sugas. Lielākā skaitā novērota
baltacu kaija (Larus
leucophthalmus), kas ir Sarkanās jūras endēms. Kopējā
populācijas vērtējamā ap 37,000-44,000 putniem. Šīs kaijas
ligzdo kolonijās piekrastes salās Suecas kanālā Ēģiptē
(2,500 pāru), Sudānas, Somālijas un Etiopijas valstu
teritorijās. Pārlidoja gan jaunie putni, gan pieaugušie.
Kopskaitā katru vakaru vairāki simti šīs sugas kaiju
pārlidoja gar krastu abos virzienos. Otrā suga –
tumšā kaija (Larus
hemprichii) – novērota retāk, galvenokārt tikai jaunie
putni. Šī kaija, ar pasaules populācijas lielumu ap
150,000-300,000 putnu, apdzīvo plašākas teritorijas -
Sarkano jūru, Āfrikas austrumu krastu līdz Kenijai, Persijas
līci un Arābijas jūras piekrastes ūdeņus. No citām sugām ar
fotoaparātu „nomedīju” pa kādam
lielajam (Hydroprogne caspia) un
upes zīriņam (Sterna
hirundo), dažādu sugu gārņus. Otrajā vakarā baltacu
kaijas sapulcējās krastā uz kādas laivas margām, kur tos
apskatīju tuvāk. Iespējams, ka kaijas arī nakšņo uz laivām
piekrastē, kur tos netraucē cilvēki. Pirmajā vakarā virs
viesnīcas ēkas nolidoja vistu
vanags (Astur gentilis), kuram pakaļ
dzinās divas vārnas. Otrajā vakarā, ejot prom no jūras,
viesnīcas dārzā ieraudzīju divas čipstes, kas aktīvi barojās
uz zemes. Pietuvojos putniem klāt un vairākas reizes
nobildēju. Diemžēl, tumšā laika dēļ, neizdevās iegūt labas
bildes, bet tās bija pietiekoši labas putna noteikšanai jau
mājas apstākļos. Tās izrādījās koku
čipstes (Anthus trivialis).
Kā jau atzīmēju, katras viesnīcas liedags ir norobežots,
speciāli pārveidots tūristu vajadzībām, vietām izveidotas
mākslīgas seklas lagūnas. Daudzajiem jūras putniem šāda
sabiedrība nepatīk un tie cenšas izvairīties no cilvēkiem.
Kaut gan vietām ir sastopami droši īpatņi, kuri ir
pārvarējuši bailes no cilvēkiem, un labprāt uzturas cilvēku
klātbūtnē. Vienu no tādiem putniem man izdevās novērot savas
viesnīcas liedagā. Tas bija
rifu gārnis (Egretta gularis). Šis putns
laiku pa laikam atlidoja uz mūsu lagūnu, kur seklumā medīja
mazās zivtiņas, kuras daudzi atpūtnieki pievilināja ar
maizi. Gārni izdevās labi apskatīt, ilgstoši novērot un
uzņemt skaistas fotogrāfijas, nereti atrodoties no putna pat
viena metra attālumā. Gārnis lēni pastaigājās gar ūdens
malu, ieraugot zivi, tas pietupās un ātrā kustībā sita
peldošās zivis. Pēc maniem novērojumiem gārnim visai reti
izdevās noķert zivi, liela daļa no „šāvieniem” izrādījās
nesekmīgas. Vairāki atpūtnieku bērni ar interesi vēroja šo
drošo putnu un staigāja tam pakaļ. Šādos gadījumos,
iztraucētais gārnis vai nu apskrēja kādu cilvēku pa liedagu,
vai pārlidoja nelielu attālumu un turpināja medības. Ja
bērni ilgstoši tam nelika mieru, tad putns pārlidoja uz
tuvāko jumtu, mazliet pagaidīja un pēc laika visu atsāka no
jauna. Uzņemot vairākus desmitus kadru, arī es liku viņu
mierā un aizgāju bildēt pārlidojošās kaijas.
Piezīmes
1) Putnu sugu latviešu nosaukumi pēc: Strazds M., Funts K.,
Kilups M., Klepers A., Račinskis E. (2007) Holarktikas putnu
nosaukumi. Manuskripts.
http://kasparsfunts.googlepages.com/holarktikasputnunosaukumi.
2) Putnu sugu un pasugu latiņu nosaukumi pēc: Dickinson E.C.
(edt.) (2003) The Howard and Moore Complete checklist of the
birds of the world. Princeton & Oxford, Princeton University
press.
Papildus informācija par Ēģiptes putniem
Celmiņš A. 1999. Ēģiptē, Sinajā, uz stārķu ceļa. - MMD 7: 30-35 (pdf).
Бойко Г.В. 2005.
Некоторые данные по зимней фауне птиц Египта. - Беркут 14, 2: 267-269 (pdf). |
|