Sākumlapa

xxxx

Ruslans Matrozis

ruslans.matrozis@spi-group.com

2008. gadā no 5. līdz 15. aprīlim apmeklēju Ēģiptes skaistākās vietas ceļojuma aģentūras „Novatours” organizētajā braucienā. Šajā periodā man bija iespēja apskatīt Sarkanās jūras piekrasti Hurgadas pilsētā un tās apkārtnē, apmeklēt vairākas pilsētas Nīlas upes ielejā posmā no Luksoras līdz Abū Simbelai, kā arī no upes kruīza kuģa apskatīt auglīgas Nīlas palienes. Brauciena laikā tika veikti savvaļas putnu novērojumi. No optikas tika izmantots 8x binoklis un digitālā fotokamera „Canon” EOS 400D, ar objektīviem EFS 18-55 un EF 70-300mm.

Sakarā ar to, ka pēdējos gados Ēģipte kļuvusi par populāru atpūtas vietu arī latviešiem, šajā rakstā autors gribētu pastāstīt par saviem iespaidiem, vērojot šīs valsts dabas bagātības, un par sastaptiem savvaļas putniem, kurus izdevās novērot brauciena laikā, lai nākamajiem putnu vērotājiem būtu priekšstats par šīs valsts putnu faunu.

Rīga - Hurgada

Lidojuma laiks no Rīgas līdz Hurgadai ir apmēram četras ar pusi stundas. Hurgadas lidosta atrodas tuksnesī blakus pilsētai. Pirms nolaišanās un pēc pacelšanās lidmašīnas parasti aplido pilsētu un no gaisa pavēras skaista Sarkanās jūras piekrastes zona ar koraļļu rifiem un sēkļiem, tuksnesis līdz horizontam un starp smiltīm uzcelta pilsēta. Kā raksta ceļvežos (pamatā izmantoju „Dorling Kindersley” ceļvedi pa Ēģipti, kuru 2005. gadā latviešu valodā izdeva apgāds „Zvaigzne ABC”), Hurgadas pilsēta izveidota tikai 25 gadus atpakaļ un iekārtota tūristu vajadzībām. Pirms tam šeit atradās neliels vietējo zvejnieku ciemats. Pirmās putnu sugas, kuras pamanīju izejot uz Āfrikas kontinenta no lidostas ēkas, bija mājas baložu (Columba livia) un mājas zvirbuļu (Passer domesticus niloticus) bariņi, kā arī vairākas pelēkās vārnas (Corvus corone). Lidostas apkārtnē gaisā medīja kukaiņus desmitiem bezdelīgu (Hirundo rustica savignii), kuriem atšķirībā no nominālās pasugas putniem bija sarkanīgs vēders. Uz zemes starp pieparkotām mašīnām un autobusiem pakaļ mušām skrēja baltās cielavas (Motacilla alba). Pie mūsu autobusa, uz īsu brīdi, pamanīju arī vienu dzelteno cielavu (Motacilla flava), kuras pasugu neizdevās noteikt, jo putns uzreiz aizlidoja prom. Mēs sasēdāmies autobusos un devāmies pilsētas virzienā.

Atbraucām uz viesnīcu ar putnisko nosaukumu „Sea Gull”, nokārtojām formalitātes un nokļuvām savos numuros. Man tika labi novietots numurs augstākajā stāvā, ar skatu uz Sarkano jūru. No ceturtā stāva balkona ar binokli pārlūkoju piekrasti. Tā kā tobrīd bija tieši viskārtākās pēcpusdienas stundas, putnu virs jūras bija maz. Kaut kur tālumā lidinājās dažas brūnas krāsas kaijas, kas pēc krāsas bija līdzīgas mūsu klijkaijām. Palielās distances dēļ nevarēju noteikt sugu. Aprīlis ir aktīvā atpūtnieku sezona un laivu, kuteru, jahtu flotile bāzējās gar visu piekrasti, veidojot samērā blīvu kustību visā jūras līcī. Pie katras viesnīcas bija norobežota teritorija ar baseinu, dārzu, sporta laukumiem, pastaigu vietām, plastmasas sēdekļiem un saulessargiem. Dārza vidū novietota apaļa baložu māja, kurai līdzīgas konstrukcijas būves vēlāk novērojām arī citās vietās pilsētā. Tur pulcējās mājas baložu bari. Karstajā laikā baloži uzturējās ēnainās vietās konstrukcijas iekšienē, kā arī sēdēja un dūdoja ārpusē uz piestiprinātiem koku mietiem. Pie iekšēja baseina teritoriālās cīņās mērojās spēkiem divi pāri palmu ūbeļu (Streptopelia senegalensis). Šie putni ir ļoti izplatīti visās cilvēku apdzīvotajās vietās Ēģiptē, kas kopā ar mājas zvirbuļiem un mājas baložiem veido parastāko putnu sugas topu. Ūbeles, līdzīgi mūsu baložiem, bija droši putni un laida sev klāt cilvēkus līdz dažiem metriem. Pa visu ceļojuma laiku, speciāli nemeklējot, izdevās atrast divas ūbeļu apdzīvotas ligzdas. Vienu atklāju jau otrajā dienā – putni toreiz vēl būvēja ligzdu uz mūsu viesnīcas otrā stāva balkona malas, kādā skaisti ziedoša auga ēnā. Citu ligzdu atradu nūbiešu ciemā Asuānas pilsētas nomalē. Ligzda, ar skaļi pīkstošiem mazuļiem, atradās kādā kokvilnas somā, kas bija izlikta pārdošanai ielas tirgotavā. Putns tūristu klātbūtnē pielidoja un ielīda somā pabarot savus mazuļus. Vēl vienu interesantu ainu ieraudzīju mūsu viesnīcas teritorijā. Kāds ūbeles tēviņš vairākas minūtes cīnījās ar savu ego..., proti, putns izrādīja agresijas pazīmes un laiku pa laikam sitās stiklā (pludmales dvieļu izsniegšanas kabīnē), kuram no otras puses bija piestiprināta folija, veidojot spoguļa efektu. Tēviņš redzēja „pretinieku” un ilgstoši lidoja tam pretī katru reizi atduroties pret stiklu. Pēc kāda laika viņam tas apnika, vai izzuda spēks un tas aizlidoja. Vēl jāatzīmē, ka pēc sistemātikas, Ēģiptes teritorijā šai sugai ir sastopamas divas pasugas. Viena pasuga (S.s.senegalensis) apdzīvo valsts ziemeļu un centrālo daļu, bet otra (S.s.aegyptiaca) apdzīvo teritorijas uz dienvidiem no Asuānas. Otrās pasugas putnus var sastapt Abū Simbelas tempļa apkārtnes dārzos, kas ir viens no skaistākajiem apskates objektiem Ēģiptes dienvidos.

Otrās dienas vakarā mums bija paredzēta pilsētas apskates ekskursija, bet pirms tam pats izstaigāju pilsētas vienu daļu, cerēdams sameklēt pieeju pie jūras, lai labāk apskatītu vietējo putnu faunu. Pēc otrā nostaigātā kilometra sapratu, ka visas pieejas ir vai nu privātās maksas pludmales, vai atrodas viesnīcu teritorijās, kur nav iespējams piekļūt svešiniekam. Kādā rajonā atrādu nesen pamestu būvlaukumu ar vairākām nepabeigtām ēkām, kuram pa vidu bija izveidojusies dziļa peļķe. Būvlaukuma teritorijā riestoja trīs palmu ūbeļu pāri, bet peļķē medīja viens mazais baltais gārnis (Egretta garzetta) un viena lielā tilbīte (Tringa nebularia). Peļķe bija mazs rezervuārs, kur koncentrējās dažādi ūdens kukaiņi un pāris desmiti bezdelīgu tos medīja. Vakarpusē ekskursijas laikā novēroju tikai dažas parastākās sugas.

Nīlas ielejas daba

Trešajā dienā piecos no rīta startējām uz Luksoru. Katru dienu tūristu autobusu karavāna ar apsardzi izbrauc no Hurgadas un vairākas stundas brauc caur Arābijas tuksnesi. Pa logu var redzēt tikai smilšu un akmeņu kalnus, reti pa kādam tuksneša augam. Kādā vietā patālu no autobusa virs tuksneša lidoja kāds krauklis, bet citur – kāds mazs putns, bet izmēra dēļ tas palicis līdz sugai nenoteikts. Aizbraucot līdz Kvēnas pilsētai (Qena), 55 kilometrus braucām uz dienvidiem gar vienu no Nīlas pietekām, kas tecēja paralēli šai lielajai Āfrikas upei. Pie ūdeņiem putnu daudzveidība un skaits bija daudz lielāks. Uzreiz parādījās daudz gārņu, kuras mūsu gids bija nosaucis par ibisiem... Patiesībā tie bija lopu gārņi (Bubulcus ibis), kas izmatoja šīs upes krastus un apkārtnē esošos laukus par barības iegūšanas vietām. Lopu gārņi medī kukaiņus, vardes, sīkos grauzējus. Ēģiptē Nīlas ielejā ligzdo vairāk par 20 000 pāru. Laiku pa laikam krūmājos upes malā varēja redzēt lopu gārņu kolonijas, kas sastāvēja no vairākiem desmitiem ligzdu. Uz vadiem virs upes vairākās vietās tupēja raibie dzenīši (Ceryle rudis), kuru apspalvojums atgādināja šaha dēļa zīmējumu – melns ar baltu. Bet uz laukiem stāvēja pa kādai baltvaigu ķīvītei (Vanellus spainosus), bet virs pietekas lidoja simtiem bezdelīgu.

Pēc vairāku objektu apskates Luksorā un tās apkārtnē, vakarpusē pirms saules rieta putnu vērošanai izmantoju dažas brīvas stundas. Sakarā ar to, ka atradāmies noslēgtajā un labi apsargātajā upju kuģu piestātnes teritorijā, apskatīju tikai tuvāko dārzu. Dārza malā uz vadiem sēdēja divi zaļie bišu dzeņi (Merops orientalis cleopatra). Abi putni, iespējams ka pāris, šo vietu izmantoja kā medību punktu, veicot virāžas gaisā un atgriežoties atpakaļ ar kādu nomedītu kukaini, parasti biti vai mušu. Šie bija vienīgie bišudzeņi, ko izdevās labi apskatīt, jo citās ceļojuma vietās līdzīgi putni tika novēroti no lielāka attāluma vai bez iespējas tos labi apskatīt, parasti braucot ar kādu no transporta veidiem - ēzeļiem, kamieļiem, zirgu pajūgiem vai no autobusa. Kamēr tos fotografēju, netālu pamanīju kādu krāšņu putnu, kas nolidoja no lielajiem kokiem un nolaidās uz zemes. Lēni pienācu pie putna un izrādījās, ka tas bija pupuķis (Upupa epops major). Neskatoties uz manu klātbūtni dažu metru attālumā, pupuķis ar savu garo knābi uz zemes aktīvi pārcilāja akmentiņus, koku mizas vai bakstīja zemē caurumus, ķerot kukaiņus. Šis putns bija pieradis pie cilvēku klātbūtnes piestātnes teritorijā un man izdevās sagatavot fotokameru, t.i. ātri nomainīt mazo objektīvu uz lielo, un uztaisīt vairākas skaistas tuvplāna bildes. Tikai pēc pāris minūtēm pupuķis aizlidoja prom. Vēlāk, pupuķi novēroju arī citās vietās - Asuānas botāniskajā dārzā, kur uzfilmēju putnu medībās, novēroju lidojumā virs Nīlas upes, dzirdēju un redzēju Abū Simbelas tempļa dārzā. Jāatzīmē, ka atšķirībā no Latvijas pupuķiem, Ēģipti apdzīvo citas pasugas putni. Patiesībā man viņi visi izskatījās mazliet netīri un ar nobružātu apspalvojumu, nekā mūsu pašmāju populācijas putni.

Ceturtajā ceļojuma dienā putnu vērošanai neatlika daudz laika, jo nemitīgi braucām uz dažādiem apskates objektiem, kur putni, pārsvarā zīmējumu veidā, bija apskatāmi uz tempļu sienām, kolonnām, faraonu kapenēs un suvenīru veikalos. Kaut gan vienā vietā man paveicās novērot kādu retāku putnu. Tas bija svītrainais gārnis (Butorides striata). Šis nelielā izmēra gārnis, pieaugušais īpatnis, tupēja kāda kanāla vidū uz ūdensaugiem. Ātri apstādināju ēzeli, ar kuru tajā brīdi pārvietojos, izvilku no somas fotokameru, nomainīju objektīvu, bet putns aizlidoja... Paveicās tādā ziņā, ka Ēģiptes Nīlas ielejas teritorijā ligzdo tikai daži desmiti pāru šo putnu, turklāt tie prasmīgi slēpjas ūdensaugos, kur tos pamanīt nav viegli.

Pienāca piektā diena, kad mums bija ieplānots brauciens ar upes kuģi. Brauciena laikā visu gaišo dienas pusi vērojām Nīlas ieleju posmā no Esnas pilsētas līdz Komombo templim. Tā bija ļoti laba iespēja gan vērot putnus no lēni braucoša kuģa, gan apskatīt vietējo iedzīvotāju – lauksaimnieku – dzīves apstākļus un apkārtējo dabu. Kuģis brauca pa upes vidu ar ātrumu 12 km/stundā, vietām manevrēja starp daudzajām upes salām un sēkļiem. Tas ļāva labi apskatīt, fotografēt un filmēt putnus. Šajā dienā esmu novērojis vislielākās ar ūdeņiem saistītu putnu koncentrācijas un sugu daudzveidību. Upes palieņu pļavās un sēkļos ganījās, barojās, atpūtās un ligzdoja daudzu sugu gārņi. Novēroju sekojošas gārņu sugas: lopu gārnis, mazais baltas gārnis, lielais baltais gārnis (Egretta alba), zivju gārnis (Ardea cinerea), rudais gārnis (Ardea purpurea), dzeltenais gārnis (Ardeola ralloides). Uz kāda sēkļa barojās vairāki brūnie ibisi (Plegadis falcinellus). Uz kāda lauka novēroju vienlaicīgi sešas gārņu sugas! Parasti gārņu skaits nepārsniedza desmit putnus, bet vietām sasniedza vairākus desmitus un pat līdz diviem simtiem putnu vienlaikus. Vakarpusē bariņi pārvietojās augšpus upei, gārņi pārlidoja uz nakšņošanas vietām.

Vairākās vietās upei bija stāvie krasti, kuros bija saskatāmi apaļi caurumi - alas, kuras, iespējams, kalpoja raibajiem dzenīšiem par mājām. Šajās vietās vienmēr novēroju kādu no šiem putniem. Interesanti bija vērot šīs sugas pārstāvju medības. Daži no tiem tupēja uz kādiem zariem vai žogu mietiem, cītīgi skatoties seklajā ūdenī. Citi ilgstoši lidinājās uz vietas virs ūdens un tad, ātrā pikējumā metās ūdenī, un izlidoja jau ar nomedīto zivi.

Palieņu pļavās pulcējās desmitiem bridējputnu, bet līdz sugai varēja noteikt tikai lielāko sugu – garstilbi (Himantopus himantopus). Daudzi mazāka izmēra bridēji – tilbītes, tārtiņi un citi, attāluma dēļ palika neatpazīti. Viens no parastākajiem Nīlas ūdensputniem - ūdensvistiņas (Gallinula chloropus) tika novērotas praktiski visur, kur bija kāds augājs pie krasta vai uz sēkļiem. Retāk varēja manīt sultānvistiņas (Porphyrio porphyrio). Šie zilganās krāsas palielie putni, ar masīvu sarkano knābi, graciozi tupēja augājā, tīrot apspalvojumu atpūtas brīžos. No plēsīgajiem putniem novēroju vienu niedru lijas (Circus aeruginosus) mātīti un vienu lauku piekūnu (Falco tinnunculus). Abi putni pārlidoja upi. No kaijveidīgajiem – vairāki nelieli baltvaigu zīriņu (Chlidonias hybridus) bariņi (no 2 līdz 12 īpatņiem) upes līčos medīja kukaiņus. Vietām nelieli pelēko vārnu bariņi kaut ko lasīja no ūdens virsmas. Iespējams, ka tās bija pārtikas paliekas, kuras tūristi metuši upē no kuģiem. Vairākās vietās no niedru audzēm bija dzirdama skaļā ķauķa (Acrocephalus stentoreus) dziesma, kas ļoti atgādināja niedru strazda skaļo un melodisko dziesmu, bet izklausījās daudz rupjāka. No pīlēm tikai trijās vietās atsevišķi platknābju (Anas clypeata) bariņi, droši vien Eiropas populācijas neligzdojošie putni. Pāris vietās virs palienēm medīja melnplecu klijas (Elanus caeruleus), līdzīgi mūsu lauku piekūniem, plivinoties vienā vietā gaisā, meklējot savu medījumu.

Nākamās divas dienas pavadījām skaistajā Asuānas pilsētā, kas uzcelta aiz Nīlas Pirmās krāces. Augšpus pilsētas uzbūvēti divi aizsprosti uz upes, kas mūsdienās nodrošina valsti ar elektroenerģiju, palielina aramzemes platības un regulē upes tecējumu. Otrā lielākā aizsprosta būvēšana pabeigta XX gadsimta septiņdesmito gadu sākumā. Tas izraisīja vienu no lielākajām ekoloģiskajām katastrofām – upe vairāk nepārplūda, lauksaimniecības zemes vairs nedeva labas ražas un, pēc PSRS ieteikuma, augsnes uzlabošanai ēģiptieši sākuši izmantot lētos, bet dabai kaitīgos, minerālmēslus. Rezultātā upes ielejā izmira daudzi desmiti zivju sugu, daudzām sugām stipri samazinājās populācijas. Bet šis ir cits, bēdīgs stāsts.

Pirmais sēklis ir Nīlas gleznainākā vieta – akmeņu pamati sadala upi vairākos posmos. Šeit ir izveidota aizsargājama teritorija. Peldot, ar nelielu laivu starp akmens grēdām, mums bija lieliska iespēja no neliela attāluma vērot putnus. Šeit novēroju vairākus kāpu zīriņus (Geochelidon nilotica) un nakts gārņus (Nycticorax nycticorax). Uz akmens salām pulcējās lielie ķīri (Larus ridibundus) un pa kādam jūras krauklim (Pharacrocorax carbo). Vietējā botāniskajā dārzā, kuru pirms vairāk nekā simts gadiem ierīkoja atvaļināts britu ģenerālis Kičeners, sausos zariņus ligzdām lasīja lopu gārņi un neizradīja nekādas bailes vai uztraukumu par daudzajiem garām ejošajiem tūristiem. Turpat uz zemes pupuķis lasīja kukaiņus, putna medības izdevās iemūžināt uz video.

Abū Simbela – dienvidu Ēģiptes pērle

Piecos no rīta startējām uz Abū Simbelu – vietu, kas atrodas vistālāk uz dienvidiem un ir tuvu Ēģiptes un Sudānas robežai, Nāsera ezera kreisajā krastā. Līdz Asuānas aizsprosta uzbūvēšanai, šeit ir bijusi auglīga Nīlas upes ieleja. Pēc upes uzpludināšanās, uz 496 kilometriem izveidots lielākais cilvēka veidotais mākslīgās izcelsmes ezers, ar dziļumu līdz 180 metriem un vidējo platumu ap 15 kilometriem. Pasaules slavenā tempļa nožogotā teritorijā un tās apkārtnē atradu vairākas man jaunas putnu sugas. Vispirms manu uzmanību pievērsa kāds paliels putns, kas lidoja zemu virs ezera. Tā bija Nīlas zoss (Alopochen eagyptiacus). Jāatzīmē, ka šis ezers ir viena no lielākajām šīs sugas ligzdošanas vietām ziemeļu Āfrikā. Ezers atrodas šīs sugas ziemeļu ligzdošanas areāla robežā un seklajos līčos šeit ligzdo daudzi simti pāru. Nīlas zoss ir viegli introducējama suga, kas vairojas vairākos zooloģiskajos dārzos un ūdensputnu kolekcijās. Arī vairākās rietumu Eiropas valstīs, piemēram, Anglijā, Holandē un Beļģijā. Kopš 1970. gadiem šo zosi introducēja savvaļā un mūsdienās tā veiksmīgi vairojas.

Nāsera ezera piekrastes akmeņainajā nogāzē uzturējās divi pāri baltgalvas čakstītes (Oenanthe leocopyga), viens no tēviņiem aktīvi dziedāja. Arī šie putni izturējās pret cilvēkiem visai droši un ļāva sevi aplūkot no dažiem metriem. Man izdevās nofotografēt vairākus tuvplāna kadrus. Bez manis šīs čakstītes bildēja vairāki garāmejoši tūristi. Citā vietā - kādus divdesmit metrus no ēģiptiešu valdnieka Ramzesa II statujas, smilšakmens sienas nišā, savu ligzdu bija iekārtojusi tuksneša kraukļa (Corvus ruficollis) ģimene. No zemes varēja labi saskatīt, ka no ligzdas tūristus vēroja vismaz divi palieli kraukļa mazuļi, turklāt vēl viens bija jau izlidojis no ligzdas un ar visiem spēkiem mēģināja noturēties uz sienas, jo lidot vēl nespēja. Viens no pieaugušajiem putniem viņu piebaroja un uzmanīja. Šķiet ka pārējie tūristi šos putnus pat nebija ievērojuši, jo visi bija sajūsmā par milzīgajām dievu statujām. Atpakaļceļā no tempļa uz autobusu, smilšu laukumā novēroju divus cekulainos cīruļus (Galerida cristata maculata).

Putni Sarkanās jūras piekrastē

Nākamo dienu pavadījām Kairā, bet šajā milzīgajā megapolisē visa uzmanība tika veltīta Gizas plato, Nacionālajam muzejam un citiem apskates objektiem, kuru apkārtnē novēroju tikai parastākos putnus. Vēlā vakarā esam atpakaļ Hurgadas viesnīcā. Pēdējās ceļojuma divas dienas pavadījām atpūšoties viesnīcā un tās apkārtnē. Katru vakaru divas stundas pirms saules rieta veltīju jūras putnu novērojumiem Sarkanās jūras piekrastē. Lai varētu noteikt sugas, fotografēju visus pārlidojošos putnus. Karstajā laikā jūrā putnu ir maz, bet vakarpusē, kad saule nav tik spoža, sākas kaiju un citu putnu aktīva pārvietošanās gan krastu – pārlido atsevišķas kaijas un to bariņi līdz 15 putniem vienkopus, retāk pa kādam zīriņam vai gārnim. Apstrādājot iegūtas fotogrāfijas, pēc pirmā vakara rezultātiem izskatījās, ka piekrastē uzturas divas kaiju sugas. Lielākā skaitā novērota baltacu kaija (Larus leucophthalmus), kas ir Sarkanās jūras endēms. Kopējā populācijas vērtējamā ap 37,000-44,000 putniem. Šīs kaijas ligzdo kolonijās piekrastes salās Suecas kanālā Ēģiptē (2,500 pāru), Sudānas, Somālijas un Etiopijas valstu teritorijās. Pārlidoja gan jaunie putni, gan pieaugušie. Kopskaitā katru vakaru vairāki simti šīs sugas kaiju pārlidoja gar krastu abos virzienos. Otrā suga – tumšā kaija (Larus hemprichii) – novērota retāk, galvenokārt tikai jaunie putni. Šī kaija, ar pasaules populācijas lielumu ap 150,000-300,000 putnu, apdzīvo plašākas teritorijas - Sarkano jūru, Āfrikas austrumu krastu līdz Kenijai, Persijas līci un Arābijas jūras piekrastes ūdeņus. No citām sugām ar fotoaparātu „nomedīju” pa kādam lielajam (Hydroprogne caspia) un upes zīriņam (Sterna hirundo), dažādu sugu gārņus. Otrajā vakarā baltacu kaijas sapulcējās krastā uz kādas laivas margām, kur tos apskatīju tuvāk. Iespējams, ka kaijas arī nakšņo uz laivām piekrastē, kur tos netraucē cilvēki. Pirmajā vakarā virs viesnīcas ēkas nolidoja vistu vanags (Accipiter gentilis), kuram pakaļ dzinās divas vārnas. Otrajā vakarā, ejot prom no jūras, viesnīcas dārzā ieraudzīju divas čipstes, kas aktīvi barojās uz zemes. Pietuvojos putniem klāt un vairākas reizes nobildēju. Diemžēl, tumšā laika dēļ, neizdevās iegūt labas bildes, bet tās bija pietiekoši labas putna noteikšanai jau mājas apstākļos. Tās izrādījās koku čipstes (Anthus trivialis).

Kā jau atzīmēju, katras viesnīcas liedags ir norobežots, speciāli pārveidots tūristu vajadzībām, vietām izveidotas mākslīgas seklas lagūnas. Daudzajiem jūras putniem šāda sabiedrība nepatīk un tie cenšas izvairīties no cilvēkiem. Kaut gan vietām ir sastopami droši īpatņi, kuri ir pārvarējuši bailes no cilvēkiem, un labprāt uzturas cilvēku klātbūtnē. Vienu no tādiem putniem man izdevās novērot savas viesnīcas liedagā. Tas bija rifu gārnis (Egretta gularis). Šis putns laiku pa laikam atlidoja uz mūsu lagūnu, kur seklumā medīja mazās zivtiņas, kuras daudzi atpūtnieki pievilināja ar maizi. Gārni izdevās labi apskatīt, ilgstoši novērot un uzņemt skaistas fotogrāfijas, nereti atrodoties no putna pat viena metra attālumā. Gārnis lēni pastaigājās gar ūdens malu, ieraugot zivi, tas pietupās un ātrā kustībā sita peldošās zivis. Pēc maniem novērojumiem gārnim visai reti izdevās noķert zivi, liela daļa no „šāvieniem” izrādījās nesekmīgas. Vairāki atpūtnieku bērni ar interesi vēroja šo drošo putnu un staigāja tam pakaļ. Šādos gadījumos, iztraucētais gārnis vai nu apskrēja kādu cilvēku pa liedagu, vai pārlidoja nelielu attālumu un turpināja medības. Ja bērni ilgstoši tam nelika mieru, tad putns pārlidoja uz tuvāko jumtu, mazliet pagaidīja un pēc laika visu atsāka no jauna. Uzņemot vairākus desmitus kadru, arī es liku viņu mierā un aizgāju bildēt pārlidojošās kaijas.

Piezīmes

1) Putnu sugu latviešu nosaukumi pēc: Strazds M., Funts K., Kilups M., Klepers A., Račinskis E. (2007) Holarktikas putnu

nosaukumi. Manuskripts. http://kasparsfunts.googlepages.com/holarktikasputnunosaukumi.

2) Putnu sugu un pasugu latiņu nosaukumi pēc: Dickinson E.C. (edt.) (2003) The Howard and Moore Complete checklist of the

birds of the world. Princeton & Oxford, Princeton University press.

Papildus informācija par Ēģiptes putniem

Celmiņš A. 1999. Ēģiptē, Sinajā, uz stārķu ceļa. - MMD 7: 30-35 (pdf).
Бойко Г.В. 2005. Некоторые данные по зимней фауне птиц Египта. - Беркут 14, 2: 267-269 (pdf).




















xxxx