Klusais ķauķis ir austrumu putns. Tā izplatības areāls plešas pāri Krievijas Eiropas daļai un tālāk uz austrumiem līdz Jeņisejas augštecei un Mongolijai. Ziemo ziemeļu un centrālajā Indijā. Pēdējos gadu desmitos tas ir izplatījies uz rietumiem un sācis ligzdot arī Somijā un Igaunijā. Latvijā klusais ķauķis pagaidām nav novērots - mūsu putnu sarakstā šādas sugas nav*. 2003. gada jūlija sākumā apmeklējām Igauniju, lai iepazītu šo ķauķi tuvāk.

Sastopamība tuvākajās valstīs

Somija  Pirmo reizi konstatēts 1981. gadā jūnijā, kad novērots dziedošs tēviņš (Michelsson 1982). Nākošais bija 1984. gada maijā, bet kopš 1986. gada novērots praktiski ik gadus. Novērojumu uzskaitījums: https://www.birdlife.fi/havainnot/harvinaisuudet/rk/. Tur ir uzskaitīti vairāk kā 70 novērojumi līdz 2001. gadam ieskaitot, kā arī turpmākajos gados. Šobrīd klusais ķauķis ir rets ligzdotājs Somijas dienvidaustrumos (Svensson 2001).

Igaunija  Pirmo reizi konstatēts 1989. gadā, kad jūnija sākumā novērots pāris un pēc tam augustā citā vietā viens īpatnis noķerts gredzenošanai. Abas vietas ir Igaunijas austrumu daļā - Tartu un Viljandi rajonos (Leibak, Lilleleht, Veromann 1994). Nākamais zināmais novērojums bija 1995. gada jūnijā Harju rajonā, Igaunijas ziemeļu daļā (Lilleleht 1999). Iespējams, ka tas ir pēdējais novērojums pirms Somijas putnu novērotāju aktivizēšanās Igaunijā 2000-šo gadu sākumā. Somijas putnu novērotāju biedrības Viron Lintuseura interneta lappuse ziņo, ka 2002. gada jūnijā - jūlijā Igaunijas dienvidaustrumos Veretinä apkārtnē sekmīgi ligzdoja divi pāri. 2003. gada jūnijā tajā pat apkārtnē novēroti divi dziedoši tēviņi, kā arī vēl viens jūlijā pie apdzīvotas vietas Saatse (skat. karti zemāk).

Krievija  Vismaz līdz 1980-to gadu sākumam nav pierādījumu, ka klusais ķauķis būtu regulāri  ligzdojis Ļeņingradas apgabalā (Мальчевский, Пукинский 1983). Šis ziņas tomēr var uzskatīt par novecojušām, jo kā jau minēts, suga tagad ligzdo pat tālāk uz rietumiem no Krievijas robežas. Var pieņemt, ka klusais ķauķis ligzdo vismaz Pleskavas apgabala ziemeļu daļā. Ir ziņas tā par sastopamību Novgorodas apgabalā (uz austrumiem no Pleskavas). Tur, Ilmeņa ezera apkārtnē, 1999.-2002. gadu ligzdošanas sezonās uzskaitīts 61 īpatnis (Rantanen, Silvennoinen 2003). Starp citu, attālums no Ilmeņa ezera līdz Latvijai gaisa līnijā ir tikai aptuveni 170 km!

Biotops un ligzda

Ligzdošanas areāls no Somijas un Igaunijas tālāk uz austrumiem plešas aizvien platākā joslā Krievijā gar taigas zonas dienvidu malu, pa meža stepēm un iesniedzas stepes zonā Volgas lejtecē. Kazahijā un Centrālāzijas ziemeļu daļā ligzdo galvenokārt stepes zonā. Klusais ķauķis dod priekšroku biotopiem ar zemu veģetāciju. Klajumi ar retiem krūmājiem - upju ielejas, ganības, pamesti tīrumi un mežmalas - raksturīgākās dzīves vietas ligzdošanas sezonā (Попов 1977, Svensson 2001). Ilmeņa ezera apkārtnē tas ligzdo nelielās kolonijās diezgan sausos, klajos biotopos (Rantanen, Silvennoinen 2003).

Mūsu rīcībā šobrīd nav aprakstošu ziņu par klusā ķauķa ligzdošanas biotopiem Somijā un Igaunijā, tāpēc jāprobežojas ar redzēto vienīgajā apskatītajā vietā pie Veretinä. Apkārtne bija visumā klaja - zālāju lauki siena pļaušanai un pamesti, nedaudz aizauguši tīrumi. Vietām nelieli baltalkšņu Alnus incana, jaunu bērzu Betula pendula un kārklu Salix sp. puduri (skat. attēlus zemāk). Par biotopu var spriest arī pēc citām tuvumā novērotajām putnu sugām. Tiešā vietas tuvumā bija lauku cīrulis Alauda arvensis, koku čipste Anthus trivialis, lukstu čakstīte Saxicola rubetra, kārklu ķauķis Locustella naevia, brūnspārnu ķauķis Sylvia communis un mazais svilpis Carpodacus erythrinus. No tālākas apkārtnes bija dzirdama paipala Coturnix coturnix, ormanītis Porzana porzana, grieze Crex crex, lakstīgala Luscinia luscinia un purva ķauķis Acrocephalus palustris.

Apmeklējot klusā ķauķa novērošanas vietu pie Veretinä mums bija zināms tikai tas, ka jūnija vidū šeit konstatēts viens dziedošs putns. Tāpēc zināms pārsteigums bija tas, ka agri no rīta, sekojot putnu kustībai krūmājā, izrādījās, ka sasaucas divi putni, un šeit uzturas pāris. Abi putni visu laiku turējās vairāk vai mazāk kopā - tiklīdz viens aizlidoja pāri ceļam, otrs tūlīt sekoja. Vēl lielāks pārsteigums bija tas, ka pārbaudot vietu augājā, kur abi putni uz brīdi bija nozuduši, izdevās atrast ligzdu. Ligzda bija labi apslēpta tīruma usnes Cirsium arvense cerā un ieraugāma tikai atliecot usnes stiebrus. Ligzda bija pilnībā pabeigta ar izveidotu izklājumu, tomēr bez olām. Ņemot vērā, ka jau bija jūlija sākums, var izteikt minējumu, ka šis bija otrais ligzdošanas mēģinājums šajā sezonā. Pirmais, iespējams, bijis nesekmīgs. Par to, ka ligzda piederēja tieši klusajam ķauķim pārliecinājāmies arī atkārtoti. Turpinot novērojumus, izdevās redzēt kā putni vēlreiz ielidoja ligzdas cerā un mātīte tur uzturējās vairākas sekundes, kamēr tēviņš pa to laiku uzlidoja zarā un sparīgi iedziedājās.

Ligzdošanas biotops Igaunijā pie Veretinä - klaji zālāju lauki ar retiem krūmu puduriem. Ligzdas
vieta atrodas ceļa labajā pusē līdzās mazākajiem krūmiem (jauni baltalkšņi un bērzi). Kreisajā pusē
redzams lielāks krūmu puduris, kurā putns iedziedājās naktī 23:40. Nākamajā rītā putni uzturējās
krūmājā gan vienā, gan otrā ceļa pusē.

Ligzdošanas biotops. Šajā vietā ir pamests tīrums ar nelielu ieplaku. Iespējams, ka pēc ilgstoša
lietus šajā vietā veidojas ūdens lāmas. Ligzdas vieta atrodas dažus metrus aiz ceļa iepretī krūmu
kreisajai malai.

Ligzdošanas biotops. Ligzdas vieta atrodas krūmu pudura kreisajā malā.

Valdis Ādamsons rāda ligzdas vietu tīruma usnes cerā. Līdzās jauni baltalkšņi un bērzi.

Ligzdas vieta tīruma usnes cerā. Kreisajā malā ligzdas attēls atsedzot maskējumu.

Klusais ķauķis jaunā baltalksnī netālu no ligzdas.

Dziesma un sauciens

Dziesmu dzirdējām reti. Pirmo reizi ķauķis īsi iedziedājās naktī pl. 23:40, kad tikko piebraucām. Tā bija uztraukuma izpausme - reakcija uz traucējumu, nevis normāla dziedāšana. Tomēr pat šis īsais fragments bija pietiekami raksturīgs, un mēs uzreiz bijām pārliecināti, ka tas ir klusais ķauķis. Nākamajā rītā ilgāku laiku dziesmu neizdevās dzirdēt. Putni pārvietojās pa krūmu apakšu un tikai izdeva saucienus. Īsa iedziedāšanās notika tajos brīžos, kad putni pārlidoja ceļu turp un atpakaļ, veicot garākus pārlidojumus virzienā uz ligzdu. Tēviņš enerģiski iedziedājās, kad mātīte bija iegājusi ligzdā, bet šāda situācija bija tikai vienu reizi, un mātīte samērā ātri ligzdu atstāja.

Pēc mūsu domām dziesma ir raksturīga un samērā labi atšķirama no citu vietējo ķauķu dziesmām. Varbūt var attāli pielīdzināt dārza ķauķa dziesmai, tomēr tā ir ievērojami klusāka (it kā apslāpēta, no "dziļuma nākoša"), manāmi ātrāka un samērā īsa. Arī V.Popovs (1977) atzīmē, ka dziesma ir īsa, klusa (ņegromkaja) un atgādina ātru "murmināšanu". Ne velti krievu valodā klusais ķauķis saucas - bormotuška. L.Svensons (2001) dziesmu raksturo šādi: "Klusā ķauķa dziesma ir pieklusināta un ļoti ātra, 100 m attālumā tikko dzirdama; veidojas no čivinošām skaņām, kas plūst strauji un šķietami nesakarīgā kārtībā "kā verdošs ūdens"; skaņa ir nedaudz guturāla (rīkles balss) un "ar trīcošu enerģiju"; dziesmas sākums ir it kā nedrošs, bet tūlīt jauda un ātrums strauji aug, nedaudz paugstinās tonis, un nobeigums bieži vien ir vispēcīgākais". Savukārt L.Jonsons (1992) to salīdzina ar plukšķa Turdus iliacus dziesmas nobeiguma daļas vīterošanu.

Abi putni samērā bieži izdeva klusus, aprautus saucienus - čerkstienus (pa vienam vai atkārtoti). Noklausoties Somijā ierakstītus saucienus (Jännes 2003) secinājām, ka tie ir ļoti līdzīgi mūsu dzirdētajiem, un H.Jännesa dotais sauciena apraksts - 'črrt' labi atbilst. Tas varēja būt uztraukuma sauciens sakarā ar mūsu klātbūtni, lai gan H.Jännes raksta, ka šis ir vienīgais sauciens, kādu viņš ir dzirdējis no klusā ķauķa gan ligzdošanas, gan ziemošanas vietās.

Vizuālās pazīmes

Bažas par to, ka putnus būs grūti apskatīt izrādījās veltas. Sākotnēji tie tiešām slēpās pa krūmu apakšu un putnu atrašanās vietu varēja noteikt tikai pēc regulāri skanošajiem 'črrt' saucieniem. Vēlāk, kad novērojumus veicām no automašīnas (lietus dēļ), abi putni parādījās atklāti. Novērošanu sekmēja arī tas, ka ligzdas vieta atradās līdzās diezgan skrajiem jauniem baltalkšņiem un bērziem. Tuvojoties ligzdai putni izlidoja atklāti un bija labi apskatāmi. Attēli zemāk iegūti fotografējot pa automašīnas logu aptuveni no 8-10 m attāluma, izmantojot 300 mm objektīvu.

Pazīmju apraksts. Mugurpuses krāsojums vispārēji gaiši pelēk-brūns, bez jeb kāda zaļās krāsas toņa. Vēderpuse baltgana, vienīgi krūšu malās bija samanāms ļoti viegls rūsgan-dzeltenas krāsas tonējums. Galvas krāsojums raksturīgs - virspuse skaidri brūna (malas nedaudz tumšākas), labi izteikta baltgana virsacs svītra (ne pārāk gara un platāka acs aizmugurē) un neliels tumšs sejas laukums (vieta starp aci un knābi). Vidējā attēlā pa labi redzams, ka apakšknābim ir pavisam nedaudz tumšs gals, kas noteicējos tiek minēta kā sugas pazīme (Mullarney at al. 1999). Kājas samērā gaišas - ar vieglu brūnganu nokrāsu. Novērošanas apstākļi nebija tik ideāli lai labi saskatītu kāju pirkstu krāsu. Tiek apgalvots, ka pirksti ir tumšāki, no kā cēlies sugas nosaukums angļu valodā - Booted Warbler (ķauķis ar "zābakiem"). Vismaz šajos fotoattēlos "zābaki" nav saskatāmi. Apakšējā attēlā pa kreisi labi redzams, ka aste nav noapaļota, bet ir ar kantainiem stūriem. Redzams arī, ka malējā astes spalva ir diezgan gaiša (papildus pazīme sugas noteikšanai).

Nelielo izmēru, proporciju un kustīguma dēļ kluso ķauķi mēdz salīdzināt ar Phylloscopus ģints lapu ķauķīšiem. Būdams mazākais savā ģintī, izmēros tas ir gluži tāds pats kā vītītis P.trochilus vai svirlītis P.sibilatrix un ir tikai nedaudz lielāks par čunčiņu P.collybita (Mullarney at al. 1999). Patiesi, reizēm tas atgādina brūnganu vītīti, bet ne vienmēr. Ne reti tomēr knābis izskatās garāks un galvas virspuse "pieplacinātāka" nekā lapu ķauķīšiem (Svensson 2001).

No Latvijā sastopamajām putnu sugām vislīdzīgākais ir palieņu ķauķis Acrocephalus agricola, kurš pie mums konstatēts tikai sešas reizes un tikai Papes ezerā (Celmiņš et al. 1993). Atšķiršanas problēmas tomēr drīzāk varētu rasties ceļošanas laikā, kad putni ir ārpus ligzdošanas biotopiem. Sīkāk par atšķiršanu no palieņu ķauķa un citām līdzīgām sugām skat. L.Svensona (2001) rakstu.

Arī Latvijā?

Ņemot vērā neuzkrītošo izskatu, samērā slēpto dzīves veidu un līdzību ar citām ķauķu sugām, var uzņemties risku apgalvot, ka klusais ķauķis ir sastopams arī Latvijā, vismaz ziemeļaustrumu daļā noteikti. Ir dzirdēti daži nostāsti par tā novērošanu Vidzemē, tomēr vienmēr bez pārliecinošiem pierādījumiem. Potenciāli visreālāk klusais ķauķis varētu būt sastopams Alūksnes rajonā, kas atrodas vistuvāk Igaunijas ligzdošanas vietām (no Latvijas robežas gaisa līnijā tikai 30 km). Tomēr tik pat labi tas varētu būt arī Gulbenes, Balvu un Valkas rajonos, jo ligzdošanas biotops ir vienkāršs un plaši izplatīts. Klusā ķauķa atklāšana Latvijā ir tikai laika jautājums*.

*) Latvijā konstatēts deviņus gadus vēlāk 2012. gadā.

Klusā ķauķa novērošanas vietas Igaunijā 2003. gada jūnijā - jūlijā.

Pateicības

Šis brauciens nebūtu sekmīgs bez Matti Rekilä (Viron Lintuseura) palīdzības, kurš atsūtīja detalizētu karti ar klusā ķauķa novērošanas vietu pie Veretinä. Savukārt Māris Jaunzemis izpalīdzēja ar fototehniku. Sirsnīgs paldies abiem!

Summary

The Booted Warbler Hippolais caligata in Estonia

At the beginning of July 2003, the authors visited south-eastern Estonia (the Obinitsa area) to observe the Booted Warbler, a species missing from the Latvian bird list so far. The site was originally reported by the Estonian Birding Society, Viron Lintuseura. A pair of Booted Warblers were observed and their nest was located, although that was not the purpose of the visit. The nest was ready, but without eggs yet. The purpose of the visit was to acquire experience with the Booted Warbler’s identification and habitat requirements. The identification in the field, the song, and the breeding habitat are described, and the possibility of finding the species in Latvia is discussed.**

**) First observation in Latvia was nine years later in 2012.

Literatūra

Celmiņš A., Baumanis J., Mednis A. 1993. List of Latvian Bird Species 1993. Riga.
Jännes H. 2003. Calls of Eastern Wagrants. Earlybird Birding Tours (kompaktdisks).
Jonsson L. 1992. Birds of Europe with North Africa and the Middle East. Helm.
Leibak E., Lilleleht V., Veromann H. 1994. Birds of Estonia. Status, distribution and numbers. Tallinn.
Lilleleht V. 1999. Linnuharduldused Eestis 1990-1997. Eesti linnuharulduste komisjoni aruanne. Hirundo 12, 2: 51-102.

Mullarney K., Svensson L., Zetterström D., Grant P.J. 1999. The most complete field guide to the birds of Britain and Europe. Collins.

Rantanen P., Silvennoinen R. 2003. Ilmajärvi. Alula 9: 24-31.
Michelsson S. 1982. Pikkukultarinta Hippolais caligata ensi kertaa Suomessa. Lintumies 17: 139-141.
Svensson L. 2001. Identification of Western and Eastern Olivaceous, Booted and Sykes's Warblers. Birding World 14: 192-219.
Мальчевский А.С., Пукинский Ю.В. 1983. Птицы Ленинградской области и сопредельных территорий. Том 2. Ленинград.
Попов В.А. 1977. Птицы Волжского-Камского края. Воробьиные. Москва. Наука.