Rudā dižpīle

No dienvidaustrumu Eiropas uz austrumiem līdz Baikāla ezeram un Mongolijai, arī ziemeļrietumu Āfrikā un Etiopijas kalnienē (Carboneras, Kirwan 2020). Rietumeiropas populācija izveidojusies no putniem, kas izbēguši no nebrīves (Keller et al. 2020). Savdabīgā populācija izveidojusies Maskavā, kur 2000/01 gg. ziemā Maskavas zooloģiskajā dārzā ziemoja 220 īpatņi. Šie putni ligzdo savvaļā, bet ziemo zooloģiskajā dārzā (Popovkina 2002). Āzijas populācija ziemo Indijā un dienvidaustrumu Āzijā. Citas populācijas pārsvarā nometnieki, klejo tikai piemērotu barošanās vietu meklējumos. Ģeogrāfisku variāciju nav (Carboneras, Kirwan 2020).

Birds of the World

Rudā dižpīle Tadorna ferruginea

Raysut Lagoons, Dhofar region, Omāna, 3-Dec-2015. © Kārlis Millers.

	xeno-canto krājums
	Detalizētāka informācija XC saitē Vienmēr labāk ar austiņām

Latvijā reta ieceļotāja no austrumiem un rietumiem. Zināmi vairāki novērojumi, no kuriem tikai viens atzīstams kā A kategorijas novērojums (ieceļošana no dabiskā izplatības areāla) 1994. gadā, kad Ziemeļeiropā novērota samērā spēcīga invāzija (Baumanis, Celmiņš 1995; Holloway 1995; Vinicombe, Harrop 1999). Kopš 1990-tajiem gadiem no nebrīves izbēguši putni izveidojuši pastāvīgu populāciju Rietumeiropā un strauji izplatījušies Vācijā, Holandē un Šveicē. No zooloģiskā dārza izbēguši putni veido lokālu populāciju arī ap Maskavu (Keller et al. 2020). Līdz ar to XXI gs. novērojumos Latvijā visdrīzāk iesaistītas klejojošas rudās dižpīles no ferālām populācijām Rietumeiropā vai Maskavas apkaimē un šie novērojumi izdalāmi C kategorijā. Ieceļošana no dabiskā areāla arī iespējama. Tuvākais areāls - Ukrainas dienvidaustrumi un Krievijas Eiropas daļas dienvidi (Keller et al. 2020). Vairākas reizes novērotas no Rīgas zooloģiskā dārza izbēgušas rudās dižpīles.

Garums: 61-71 cm, spārnu izpletums: 121-145 cm (Snow, Perrins 1998; Carboneras, Kirwan 2020).

Novērojumi

Saīsinājumi

1. Engures ez., 1994, 10-Jūl, 1 novērota. J.Vīksne, M.Janaus. ®

Novērojumi, kad ticamākā izcelsme - naturalizējušās izbēgušu putnu populācijas Rietumeiropā vai Krievijā - C kategorija

Vitrupe / Svētciems, Lm, 2002, 23-Jūn, 4 jūras krastā kopā ar 1 melngalvas zosi. K.Funts.
Valmieras pagasts, 2015, 19-20-Apr, 1 M lokāli ap 4 km N no Valmieras. A.Klepers u.c. (Dabasdati ar foto).
Ikšķile, Og, 2019, 5-Mai, 1 pārlido pie Zilajiem dīķiem. K.Liepa (Dabasdati ar foto).
Ainaži, Lm, 2019, 14-Aug, 1 vakarā Ainažu pludmalē, pacēlās un aizlidoja gar krastu uz S pusi. A.Kalvāns.
Sātiņi, Sa, 2021, 25-Jūn - 2-Jūl, 2 Pļavnieku dīķos. A.Grigorjevs u.c. (Dabasdati ar foto 1, 2, 3).

Citi novērojumi, kad putnu izcelsme neskaidra - D kategorija
Engures ez., Tu, 1971, 5-Aug, 1 T lauču barā ezera SW malā. J.Lipsbergs. 15-Aug nošauta. K.I.Fedorenko (novērojums minēts I.Stolbova ziņojumā OFK). ®
Juglas ez., Rp, 1986, 15-Jūn, 2 novērotas. J.Miezītis, M.Miezīte. ®
Mālezers, Ri, 1987, 10-Mai, 2 MM novērotas. A.Kuročkins. ®

Visticamākais izbēgušu putnu novērojumi (t.sk. pierādīti ar gredzeniem) - E kategorija
Tūja, Lm, 1970, 2-Nov, 1 ad M noķerta uz šosejas, gredzenota Rīgas Zooloģiskajā dārzā 1965. gada 13. aprīlī (I.Stolbova ziņojums OFK).
Ķīšezers, Rp, 1970, decembris, 4 (divi pāri) ezera posmā Saules dārzs - Rīgas TEC. J.Vīksne (novērojums minēts I.Stolbova ziņojumā OFK).
Ķīšezers, Rp, 1971, 9-Jan un 17-Jan, 2 (T un M) ezera posmā Saules dārzs - Rīgas TEC. J.Priednieks; turpat 3-Mar un 12-Mar. J.Priednieks, I.Stolbovs u.c.
Ķīšezers, Rp, 1972, 5-Jan, 2 (T un M) ezera posmā Saules dārzs - Rīgas TEC. J.Priednieks.

Vidzemes jūrmala, Lm, 2016, 17-Apr, 1 M jūras krastā pie "Veczemiem". M.Stūrītis (Dabasdati). Putns izbēdzis no Rīgas Zooloģiskā dārza aprīļa sākumā (G.Graubica informācija). Tas pats putns 1-Mai novērots Ķīšezerā netālu no Zooloģiskā dārza. I.Deņisovs, K.Ozoliņš.

Kartē attēloti A un D kategoriju novērojumi.

Literatūra un internets

Baumanis J. Celmiņš A. 1995. Latvijas Ornitofaunistikas komisijas pārskats par 1993.-1994.g. - Putni dabā 5, 2: 71-81. Carboneras C. and G.M.Kirwan. 2020. Ruddy Shelduck Tadorna ferruginea, version 1.0. In Birds of the World (J.del Hoyo, A.Elliott, J.Sargatal, D.A.Christie and E.de Juana, Editors). Cornell Lab of Ornithology, Ithaca, NY, USA. https://doi.org/10.2173/bow.rudshe.01. Accessed 14 November 2020. Holloway J. 1995. Ruddy Shelduck status. Birding World 8, 3: 114. Keller V., Herrando S., Voříšek P., Franch M., Kipson M., Milanesi P., Martí D., Anton M., Klvaňová A., Kalyakin M.V., Bauer H.-G., Foppen R.B.P. 2020. European Breeding Bird Atlas 2: Distribution, Abundance and Change. European Bird Census Council & Lynx Edicions, Barcelona. Popovkina A. 2002. Gescichte und gegenwärtiger Status der Rostgänse in Moskau. Ornithologische Mitteilungen 54, 5: 156-159. Snow D.W., Perrins C.M. 1998. The Birds of the Western Palearctic. Concise Edition. Volume 1. Oxford University Press. Vinicombe K.E., Harrop A.H.J. 1999. Ruddy Shelducks in Britain and Ireland, 1986-94. British Birds 92, 5: 225-255.

Rudās dižpīle Tadorna ferruginea. Vidzemes jūrmala pie "Veczemiem" (Salacgrīvas pagasts), 17-Apr-2016, M. © Miks Stūrītis.
No Rīgas Zooloģiskā dārza izbēdzis putns.
bkm