Atrod saplosītu balto pūci

Pēc ziņam no EBN (EuroBirdnet) šoziem Ziemeļeiropā  novērota izteikta baltās pūces Nyctea scandiaca invāzija. Somijā uzskaitītas vismaz 135, Zviedrijā apmēram 50, Dānijā - 12, Igaunijā - 5 un Polijā - 1. Šī piezīme ievietota sakarā ar to, ka saņemta novēlota ziņa par baltās pūces novērošanu arī Latvijā, pareizāk tās atlieku atrašanu Jēkabpils rajona Elkšņu pagastā. Tas noticis 1999. g. novembra sākumā, kad mednieki pamanījuši baltas spalvas uz ziemāju lauka, un pārbaudot vai nav gulbis, atrastas baltās pūces atliekas. Ievākta viena kāja, kuru š.g. februāra sākumā tās atradējs M.Tomiņš nogādāja Ogres Meža tehnikumā V.Rozem. Sugas noteikšana nerada šaubas. Var pieņemt, ka baltās pūces invāzija skārusi arī Latviju. Ziņas tekstu sagatavoja Agris Celmiņš.

Novēro neparasti daudz melnos alkus

Šā gada 29. un 30. martā veikta jūras putnu uzskaite no kuģa posmā Nida - Pāvilosta (skaitīja Antra Stīpniece un Agris Celmiņš). Pirmajā dienā apsekota teritorija uz ziemeļiem no Liepājas, bet otrajā atlikušais posms sākot no Lietuvas robežas. Jau pirmajos uzskaites kilometros parādījās melnie alki Cepphus grylle un turpmāk tie bija novērojami regulāri visā uzskaites rajonā. Visbiežāk novēroti 1-2 īpatņi, bet reizēm arī 3-4 un vienā vietā no ūdens iztraucēti pat 11 īpatņi. Pavisam minētajā posmā uzskaitīti 173 melnie alki. Izrādījās, ka šī ir dominējošā alku suga, otrajā vietā atstājot lielo alku Alca torda ar 77 īpatņiem. Sevišķi uzkrītoša atšķirība bija uz ziemeļiem no Liepājas, kur uzskaitīti 110 melnie alki un tikai 10 lielie alki. Var piebilst, ka pēc novērojumiem rietumu piekrastē pie Papes par dominējošo alku sugu šajā rajonā vienmēr tika uzskatīts lielais alks. Šajā uzskaitē tas neapstiprinājās vismaz attiecībā uz šā gada pavasari. # Līdz šim lielākā melno alku koncentrācija mūsu  piekrastes tuvumā konstatēta Irbes jūras šauruma rietumu daļā iepretī Ovīšiem, tomēr vairums putnu ārpus Latvijas teritoriālajiem ūdeņiem. Pēc dāņu ornitologu uzskaitēm 1992. - 1993. gg., Irbes jūras šaurumā un tā apkārtnē gar Igaunijas un Latvijas krastiem ziemoja aptuveni 7500 melno alku (Durinck et al. 1994. "Important Maritime Areas for Wintering Birds in the Baltic Sea"). Uzskaites datu apstrāde liecina, ka apsekotajā rajonā ap Liepāju šā gada martā uzturējās aptuveni 1400 šīs sugas īpatņu. # Kā trešā alkveidīgo suga uzskaitē konstatēta tievknābja kaira Uria aale - viens putns iepretī Akmeņragam. Teksts: Agris Celmiņš. Attēlā melnais alks ziemas tērpā pie Liepājas 30. martā. Foto: Agris Celmiņš.

Apkakles strazdi Kolkā

Veicot novērojumus Kolkasragā 18. un 19. aprīlī uzskaitīti 11 apkales strazdi* Turdus torquatus. Pirmajā dienā trīs reizes pa vienam īpatnim, bet otrajā dienā - divi, viens un pieci īpatņi. Šie novērojumi apstiprina agrāk izteiktās aizdomas, ka apkakles strazdi pavasarī Kolkā (Latvijā) sastopami biežāk nekā tas tiek uzskatīts. Jāatgādina, ka līdz šim Latvijā bija zināmi tikai aptuveni desmit šīs sugas novērojumu (skat. uzskaitījumu "Latvijas putnu" sadaļā). Veicot novērojumus radās iespaids, ka apkakles strazdus Kolkā iespējams novērot gandrīz ikdienas, ja vien norisinās puslīdz intensīva migrācija. Vairums no novērotajiem putniem pārvietojās samērā augstu kopā ar pelēkajiem strazdiem Turdus pilaris, bet ne gluži vienotos baros, drīzāk pelēko strazdu baru perifērijā. Dažos gadījumos strazdi lidoja krietni augstu un 7x50 binoklī bija pat grūti saskatīt balto krūšu laukumu. Tikai vienu reizi izdevās sadzirdēt balsi, kas ir diezgan raksturīga - it kā divu akmeņu sasitiens - sauss, ass "tčjuk". Lielākais bars - 5 īpatņi novēroti atsevišķi no pelēkajiem strazdiem. Visi novērotie apkakles strazdi (vai vismaz lielākā daļa no tiem) bija tēviņi. Mātītes pārliecinoši nav redzētas, bet kāda varēja būt pēdējā 5 īpatņu barā. # Secinājums - ja kāds vēlas redzēt apkakles strazdus, aprīlī - maijā ir jābrauc uz Kolkasragu un rūpīgi jāšķiro augstu lidojošie pelēko strazdu bari. Kā piemēru var minēt gadījumu 1995.g. 1.maijā, kad apmeklējot Kolkasragu tikai uz vienu dienu tika novērots migrējošs apkakles strazdu pāris. Teksts: Agris Celmiņš.

Melngalvas cielava Liepājā

Melngalvas cielava Motacilla flava feldegg novērota Liepājā, Ezerkrasta pļavā 22. maijā. Vispirms novērots tēviņš un tad īslaicīgi mātīte, kuras pasugas piederība palika nenoskaidrota. Todien putni ātri nozuda. Atgriežoties šajā vietā 24. maijā abi putni labi apskatīti un vismaz tēviņa pasugas piederība nerada šaubas -  ogļu melna galvas virsa un vaigi. Mātīte vispārēji pelēcīga, bez dzeltenās krāsas vēderpusē, bet ar skaidri izteiktu uzacs svītru, kas nav tipiski feldegg pasugai. Tomēr arī ļoti atšķirīga no parasto dzelteno cielavu mātītēm - gaišāka, pelēcīgāka un garāku asti. Abi putni lielāko tiesu turējās kopā un ne reti konfliktēja ar parastajām dzeltenajām cielavām. Abās novērošanas dienās bija brīži, kad tēviņš bija viens pats, kas  liecināja, ka mātīte bija uz ligzdas. Apmeklējot vietu 4. jūnijā, abi putni konstatēti tur pat un atrasta ligzda ar 6 olām (mātīte iztraucēta no ligzdas). Līdz šim pasuga feldegg Latvijā novērota tikai vienu reizi - 1982.gada maijā (tās attēls  apskatāms "Latvijas putnu" sadaļā pie melngalvas cielavas). Ligzdošanas areāls šai pasugai atrodas dienvidaustrumu Eiropā, tuvākās vietas - Austrijā. Mātīte kreisajā attēlā fotogrāfēta 4. jūnijā (foto: Māris Jaunzemis), bet pārējie attēli 24. maijā (foto: Agris Celmiņš). Citi novērotaji (faktiski putna atradēji) - Valdis Roze, Valdis Ādamsons un Guntis Graubics.

Grīšļu ķauķis ligzdošanas biotopā pēc 60 gadiem

Ekspedīcija šīs sugas meklēšanai sākās Lietuvā, kur 21. maija vakarā apmeklējām grīšļu ķauka Acrocephalus paludicola ligzdošanas vietas dienvidos no Klaipēdas. Vietu atrast palīdzēja ornitologs Vitautas Jusis (Vytautas Jusys). Pēc iepazīšanās ar biotopu, iegaumējot putna dziesmu un uzklausot Vitauta padomus, ekspedīcija atgriezās Latvijā, lai apsekotu vairākus piemērotus biotopus Liepājas rajonā. Nākamā diena pagāja nesekmīgos meklējumos. Tas bija 23. maija pirmspusdienā, kad mūsu uzmanību saistīja kāds tālu dziedošs ķauķis. Soli pa solim un šaubas pamazām izgaisa - mūsu priekšā dziedāja grīšļu ķauķis! Lieki teikt, ka tas bija ļoti saspringts un aizkustinošs brīdis - sapnis bija piepildījies - pēc 60 gadu pārtraukuma grīšļu ķauķis Latvijā atkal bija atrasts ligzdošanas biotopā. Apsekojot šo vietu vakara krēslā, pavisam tika atklāti trīs dziedoši tēviņi. Kā jau bija norādījis Vitauts, visaktīvāk tie dziedāja vakarā ap saulrieta laiku. Nākamajā rītā varēja saklausīt tikai vienu, pirmo atrasto tēviņu. # Ekspedīcija atgriezās notikuma vietā 4.jūnija vakarā. Šajā reizē neizdevās atklāt neko jaunu. Dziedāja tikai viens tēviņš - tas pats, kas 24. maija rītā. Pārsteidzošs bija tas, ka putns bija ar gredzenu. Diemžēl neizdevās uzzināt, kas rakstīts uz gredzena. Neizdevās arī iegūt pierādījumus par grīšļu ķauķa ligzdošanu šajā vietā. Ja vien teritorijā uzturējās kāda mātīte, tā varēja būt uz ligzdas vai arī pārvietojās augājā un nebija pamanāma. Nav zināms, cik mitrs šis grīšļu lauks mēdz būt citos gados. Šogad teritorija bija drīzāk sausa nekā mitra. Ūdens zem grīšļiem bija tikai grāvjos. Sausums varēja ietekmēt grīšļu ķauķu ligzdošanu. Varbūt šogad tie ligzdoja ļoti mazā skaitā, vai neligzdoja nemaz? Sausums vasaras pirmajā pusē šogad bija vērojams diezgan plašā teritorijā, piemēram Polijā, sausuma dēļ grīšļu ķauķu ligzdojošā populācija bija krietni mazāka nekā citos gados (ziņas no EuroBirdNet).

Lai arī ligzdošana netika pierādīta, grīšļu ķauķa atklāšana ligzdošanas biotopā ir nozīmīgs notikums Latvijas ornitofaunistikā. Pēc pirmā un vienīgā ligzdošanas pierādījuma 1940. g. (Roms 1942) grīšļu ķauķis Latvijā ir konstatēts tikai migrāciju laikā niedrājos. Līdz šim visvairāk īpatņu bija konstatēts jūlija beigās pie Papes ezera, kas vedināja domāt, ka šie putni varētu būt no kādas vietējas ligzdojošas populācijas Liepājas rajonā. Tagad ir noticis pavērsiens, kas vismaz daļēji to apstiprina. Grīšļu ķauķis Latvijā nebija konstatēts kopš 1990. g. # Nobeidzot var piebilst, ka sakarā ar zemju nosusināšanu un lauksaimniecības attīstību 20. gs. otrajā pusē Eiropā grīšļu ķauķa ligzdošanas areāls ir ievērojami sašaurinājies.  Lielākā populācija ir Polijā - vairāki tūkstoši pāru - pēc "Birds in Europe: their conservation status" (Tucker, Heath 1994). Mums tuvākā Lietuvas populācija ir Klaipēdas apkārtnē gar Kuršu līci - 200-300 pāru "Klaipėdos krašto perinčių paukščų atlasas" (Jusys et al. 1999). # Attēlos: grīšļu ķauķis Liepājas rajonā 05.06.2000. Foto: Māris Jaunzemis; pirmās ekspedīcijas dalībnieki notikuma vietā 23.05.2000. Foto un teksts: Agris Celmiņš.

Baltgalvas grifs Kurzemē

No 24. līdz 28. jūlijam 2000.g. Liepājas rajona Otaņķos uzturējās jaunais baltgalvas grifs Gyps fulvus. Pirmais putnu bija ievērojis vietējais mednieks Vilis Reinfelds un par to pastāstījis laikraksta "Kurzems Vārds" redaktoram Andžilam Remesam. Putns tika nofotografēts un ziņa ievietota laikrakstos. Putns bija apgredzenots uz abām kājām. Uz kreisās kājas bija gaišs gredzens ar burtiem "OT" (skat. attēlu), un metāla gredzens uz labās kājas. Ir izdevies noskaidrot, ka grifs atlidojis no Francijas. Tur kādā nacionālajā parkā (Parc National des Cévennes) tiek veikta šīs sugas reintrodukcija. Grifs ir dzimis 1998. g. pavasarī un tā vārds ir "Roberts". Noskaidrots arī tas, ka putns ir dzimis dabiskā ligzdā, un cik zināms, tam bijis tikai viens fizisks kontakts ar cilvēku, kad tas tika apgredzenots. # Šis ir piektais baltgalvas grifa novērošanas gadījums Latvijā. Iepriekšējais gadījums bija 1949. g., kad grifs nošauts Saldus rajonā, un tā eksemplārs glabājas Lauksaimniecības Universitātes fondos Jelgavā. # Novērošanas vietā Otaņķos grifa uzmanību bija piesaistījusi kāda veca ferma ar dzīvnieku atliekām no vietējās lopkautuves. Tajās dienās arī stipri lija. Kad lietus pārstāja, 28. jūlijā grifs pameta minēto vietu. Dažas dienas vēlāk tas bija pārvietojies 100 km uz ziemeļiem un nonācis Ventspils r. Vārves pagastā. Tur putns uzturējās pie kādas cūku fermas / lopkautuves no 31. jūlija līdz 12. augustam. Līdzās fermai ir bedre ar dzīvnieku atliekām, un tur grifs barojās. Naktis tas pavadīja tur pat netālu no fermas, tupot staba galā. Abas vietas apmeklēja arī daži putnu novērotāji, tomēr grifu ieraudzīt neizdevās, jo tas bija aizlidojis. Aptaujājot vietējos iedzīvotājus Vārvē, izdevās pārliecināties, ka grifs tiešām šeit uzturējies, jo putns bija fotografēts (attēlu apskatīja A.Celmiņš un M.Jaunzemis). Nākamā ziņa par grifa novērošanu saņemta no Rolavas Liepājas rajonā, kur tas redzēts 21.-22. augustā. Novērotājs Ērmanis Cīrulis pa  telefonu pastāstīja, ka putnu noteicis kā grifu pēc attēliem laikrakstā. Aprakstītās pazīmes atbilst baltgalvas grifam, sevišķi tas, ka paceļoties spārnos tas vairākkārt palēcies uz zemes, kas ir raksturīgi tik lielam putnam. Gredzens nav redzēts, bet novērošanas apstākļi nebija pietiekami labvēlīgi, lai to ieraudzītu. Šeit jāpiebilst, ka nevar izslēgt iespēju, ka Latvijā uzturas vēl kāds cits grifs. Pēc ziņām no Somijas (Martin Helin), no 24. līdz 31. jūlijam baltgalvas grifs novērots Somijas dienvidu piekrastē. Ja tas ir devies uz dienvidiem, tad ceļā var šķērsot Latviju. Tekstu sagatavojis Agris Celmiņš pēc informācijas laikrakstos "Kurzemes Vārds" (Grasis 2000), "Neatkarīgā Rīta Avīze" (Goldbergs 2000) un "Diena" (Driķe 2000)]. Attēls uzņemts jūlija beigās Otaņķos. Foto: Egons Zīverts "Kurzemes Vārds".

Melnpieres čakste Valmieras rajonā

16. jūnijā Valmieras rajonā Helmuts Hofmanis un citi LOB rīkotās Latvijas ligzdojošo putnu atlanta nometnes dalībnieki konstatēja  melnpieres čaksti Lanius minor. Novērošanas vieta atradās apm. 1,5 km uz dienvidiem no apdzīvotas  vietas Sauļi. Latvijā melnpieres čakste ir ļoti reta ieceļotāja. Četri iepriekšējie novērošanas gadījumi bijuši 1942., 1964., 1982. un 1999.gg. (pēdējais Latvijas dienvidrietumos maijā). Suga Latvijā bija vairāk izplatīta XIX gs. beigās - XX gs. sākumā, kad bija sastopama kā ligzdotāja. Tomēr jau tajā laikā notika areāla sašaurināšanās, un tagad melnpieres čakste ir ļoti reta vai pat izmirusi kā ligzdotāja arī tuvākajās valstīs uz dienvidiem, piem., Lietuvā, Polijā, Baltkrievijā un Ukrainā. # Jāpiezīmē, ka putnu neizdevās novērot nākamajā dienā, kā arī 27. jūnijā, kad minēto vietu pārbaudīja vēl daži novērotāji. Tas varētu liecināt, ka melnpieres čakste šeit neligzdo un novērotais īpatnis bija klejotājs. Avots: ziņu grupa "Putni". Teksts: Agris Celmiņš. Foto: Edmunds Račinskis (attēls iegūts novērošanas vietā 16. jūnijā).

Apsekojot nelielu ozolu meža nogabalu netālu no Ezerniekiem 19. jūnijā novērots baltkakla mušķērāja Ficedula albicollis tēviņš. Todien minētajā vietā - Ežezera ziemeļu malā - uzturējās dabas tūristu grupa no Anglijas un putnu pirmais pamanīja Martins Fovlers (Martin Fowler). Nedaudz vēlāk putnu redzēja arī pārējie grupas dalībnieki, ieskaitot dažus novērotājus no Latvijas. No diezgan liela attāluma izdevās iegūt dažas fotogrāfijas. Lai pierādītu ligzdošanu uz šo vietu tika veikta vēl viena ekspedīcija. Agrā 27. jūnija rītā tajā pat vietā novērots tēviņš un vēlāk arī mātīte un ātri atrasts ligzdas dobums, jo abi putni intensīvi baroja mazuļus. Dobums atradās ozolā apmēram 14 metru augstumā iztrupējuša zara caurumā. Ja tēviņa sugas piederība neradīja šaubas, tad mātītes noteikšana izrādījās sarežģīta. Katrā ziņā tā nebija tipiska baltkakla mušķērāja mātīte. Baltais laukums pie primāro lidspalvu pamatnēm bija niecīgs - labajā spārnā šaurs un tikai uz divām lidspalvām tālu no spārna malas, bet kreisajā spārnā faktiski nebija saskatāms. Arī mugurpuses krāsojums bija drīzāk brūngans nekā pelēcīgs. Bija tomēr skaidri redzams, ka apspalvojums ir arī krietni nodilis un izbalējis. Pārliecību par mātītes sugas piederību varētu iegūt vēlāk, analizējot šīs sugas noteikšanas literatūru un pētot citur iegūtus attēlus. Pagaidām pastāv iespēja, ka tā varēja būt arī melnā mušķērāja Ficedula hypoleuca mātīte. Abas sugas reizēm mēdz krustoties. # Ozolu meža nogabals pie Ezerniekiem atbilst tipiskam baltkakla mušķērāja ligzdošanas biotopam. Bez ozoliem tur aug arī liepas, lazdas un retas egles. Arī citur, ligzdošanas areālā uz dienvidiem, tas dod priekšroku gaišiem platlapu koku mežiem. Tuvākās ligzdošanas vietas uz dienvidiem ir Baltkrievijā un Polijā (šobrīd trūkst informācijas par Lietuvu). Ligzdo arī Gotlandes salā Zviedrijā. Līdz šim nebija pārliecinošu pierādījumu par baltkakla mušķērāja sastapšanu Latvijā. N.Transehe un R.Sināts (1936) "Latvijas putnos" piemin eksemplāru Tartu muzejā ar atzīmi "Vidzeme". Šis gadījums tomēr netiek uzskatīts par pietiekami pierādītu, lai sugu iekļautu Latvijas putnu sugu sarakstā (informācija par vietu nav pietiekami precīza). Līdz ar to novērojums Ezerniekos ir pirmais drošais šīs sugas konstatēšanas gadījums Latvijā. # Diemžēl arī otrajā reizē neizdevās iegūt kvalitatīvas fotogrāfijas. Rīts bija apmācies, un putni uzturējās augstu pie ligzdas. Augšējā attēlā tēviņš 19. jūnijā, apakšējā attēlā mātīte pie ligzdas dobuma 27. jūnijā. Teksts un foto: Agris Celmiņš. Citi ekspedīcijas dalībnieki - Māris Jaunzemis, Guntis Graubics un Valdis Roze.